Jaunais LTV seriāls Māja pie ezera – neveiklība 13 epizodēs
No Latvijas televīzijas jaunā seriāla Māja pie ezera jeb «LTV rudens sezonas gaidītākā notikuma» iecerētajām trīspadsmit sērijām jau demonstrētas pirmās divas. Pēcgarša diemžēl neglaimojoši skaudra: poļu rakstnieces Malgožatas Kaličinskas bestsellerā Mīla pie ezera balstītā un Eņģeļu mājas veidotāja Armanda Zvirbuļa režisētā sērijfilma ir sasteigts klišeju virknējums, kam estētiski vistuvākie līdzinieki ir Krievijas televīzijās demonstrētie seriāli, kas uzņemti ap tūkstošgades miju.
Saprotams, ka Latvijas filmu veidotājiem ir nesalīdzināmi pieticīgāka rocība nekā kaimiņzemē, kur nu vēl seriālu «Mekā» ASV. Taču līdzekļu papildinājums diez vai atrisinātu šā seriāla fundamentālo kaiti – virspusējo scenāriju, kas, šķiet, ainu pa ainai ir aizgūts no tāda paša nosaukuma poļu ekvivalenta (Dom nad rozlewiskiem). Poļu versija gan izskatās dzīvelīgāka un estētiski nenovecojusi. Turpretim «mūsējā» – kā no 10 gadus senas pagātnes izrakta un ar uzkrītošu uzņemšanas laukuma dekoratīvisma sajūtu.
Gan scenārija, gan «iepakojuma» dēļ rodas iespaids, ka Mājas pie ezera veidotāji dzīvo paralēlā pasaulē, kur nav nekādas izpratnes par to, kāds ir aktuālais seriālu žanra piedāvājums, tendences starptautiskā griezumā. Vidē un laikā, kad seriāls sen vairs nav sinonīms Latīņamerikas ziepju operām, bet gan nopietnam, dramaturģiski niansētam filmu formātam, kas sīvi konkurē ar kinorepertuāru, kvalitātes latiņa ir krietni augstāka. Taču spītīgi atteikties to redzēt un neatlaidīgi turēties pie ziepeņu formāta un kā vienu no galvenajām darba kvalitātēm pasniegt mūžīgo jājamzirdziņu – Latvijas labāko aktieru dalību – ir gājiens, kas sevi izsmēlis līdz mielēm. Lai novērtētu aktieru talantu, nav jāskatās sasteigts seriāls – to daudz labāk var izdarīt teātrī.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.