Krīzi nevar uzskatīt par atrisinātu tāpēc, ka sociālajos tīklos par to vairs nevārās
Nevar vairs tām krīzēm izsekot. Viens vilnis vēl nav pārvēlies pāri un noplacis, kad jau nāk nākamais, lai aizskalotu visas domas par iepriekšējo.
Pēdējo divu gadu laikā ar pieaugošu intensitāti Eiropu no visām pusēm šūpo un krata ārēji satricinājumi un iekšējas nesaskaņas, un jūtams, ka pēdējo pāris mēnešu laikā šis process pat paātrinās. Tas, kas vēl aizvakar izsauca sašutumu vai bailes, šodien ir jau aizmirsts, un tā vietā stājies cits satraucošs temats.
2014.gadā mūs biedēja un Eiropas politiķu laiku un prātus nodarbināja Krievijas agresija pret Ukrainu. Pērn rudenī Skotijas neatkarības referendums izsauca bažas gan ES, gan NATO par Lielbritānijas iespējamās sadalīšanās sekām. Šā gada sākumā eirozonu tricināja atjaunojusies Grieķijas ekonomiskā krīze. Tā nebija vēl lāgā norimusi, kad bēgļu plūsma pār Eiropas robežām uzkurināja kaislības visā kontinentā, pat tādās valstīs kā Latvija, kur bēgļu tikpat kā nav. Šā stāsta «ziņu cikls» izrādījās vēl īsāks par iepriekšējiem, un tagad visa pasaule ar satraukumu vēro Putina iznīcinātāju sirojumus Sīrijā. Turklāt vairākas valstis paspējušas uzkurināt arī savas vietējās krīzes. Vācijas ekonomikas stūrakmeni – autoindustriju – grauj atklājumi par Volkswagen krāpšanos ar izplūdes gāzu mērījumiem. Spānijas vietējo vēlēšanu rezultāti devuši jaunas cerības Katalonijas neatkarības atbalstītājiem. Tepat Latvijā piepildījies ikviena rakstnieka sapnis – viens dzejolis sacēlis kājās pusvalsti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.