Viņu mātes ir pārgurušas, gādājot iztiku, un bieži audzina bērnus vienas. Skola varētu kļūt par iespēju tramplīnu šiem bērniem – ja sniegtu ne tikai zināšanas, bet arī motivētu un audzinātu raksturu. Vai skolas Latvijā to spēj?
Saulainā pēcpusdienā Brocēnu vidusskolas 9.klase krievu valodas stundā mācās noteikt vārdu dzimti. «Kāda daudzskaitlī būs galotne vārdam «vectēvs»?» uz tāfeles raksta skolotāja. Klasē aiz muguras smejas. Dāvis*, izstīdzējis pusaudzis tumšā Nike vējjakā ar tikko apgrieztu gaišu matu cekulu, ar dzēšgumiju trāpījis pa pakausi klasesbiedram. Viņš met vēlreiz un trāpa pa muguru skolotājai.
Smalkā sieviete, kupliem, melniem matiem un stilīgiem briļļu rāmjiem, pagriežas pret klasi, samulst, ievelk elpu un atkārto jautājumu. Skolēni uz mirkli nodur skatienus. Dāvis tikmēr sašķērējis nākamo dzēšgumiju porciju. Spēlē iesaistās vēl daži. Drīz klases grīda ir piemētāta.
Kad Dāvim apnīk, viņš uzliek austiņas un iegrimst planšetē. Atradis kaut ko smieklīgu, vienu no austiņām padod aizmugurē sēdošajam klasesbiedram. «Dāvi, tūlīt noliec,» saka skolotāja. Puiši izliekas nedzirdam. Skolotāja izstiepj roku: «Atdod!» «Pagaidiet,» nosaka Dāvis un pēc brīža ieliek planšeti kabatā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.