Gan mākslinieces personiskā, gan Latvijas vēsture runā caur darbiem, kurus Džemmai Skulmei lūdzām izvēlēties kā sev nozīmīgākos
Jau vairāk nekā 40 gadu Džemma Skulme, kura 20.septembrī svin savu 90.jubileju, ir bijusi starp cienītākajiem latviešu inteliģences pārstāvjiem. Brežņeva stagnācijas laikā viņa padarīja ikgadējās Mākslas dienas par pasākumu, kas ienesa krāsu, kustību un enerģiju pelēkajā padomju ikdienā. Kad pienāca Atmoda, viņa bija starp redzamākajiem tautas pārstāvjiem, kas izteica augošās prasības pēc neatkarības, gan uzstājoties PSRS Augstākajā Padomē Maskavā, gan atvēlot sevis vadītās Mākslinieku savienības telpas Benjamiņa namā Tautas frontes iniciatīvas grupai, gan 1991.gada 13.janvārī pēc uzbrukuma Viļņas televīzijas tornim uzstājoties milzīgajā tautas manifestācijā Rīgā, Daugavas krastmalā. Pēc neatkarības atgūšanas viņas vārds nereti tika minēts, kad runāja par iespējamiem prezidenta kandidātiem.
Šīs nozīmīgās sabiedriskās aktivitātes var aizvirzīt otrajā plānā Skulmes gleznotājas darbu, kas vairāk nekā 60 gadu garumā ir atspoguļojis ne tikai viņas personisko, bet arī Latvijas vēsturi. Tāpēc ierastas intervijas vietā nolēmām lūgt mākslinieci izvēlēties dažas viņai nozīmīgas gleznas un pastāstīt par tām. Te varam gan izsekot viņas estētiskajai izaugsmei – no trafareta sociālistiskā reālisma līdz abstraktām kolāžām, gan arī redzēt, kā dažādi posmi Latvijas vēsturē pārtapa vizuālās zīmēs un laikmeta lieciniekos.
Tautas svētki (Mūsu svētki). 1955
Disertācijas darbs. Absolūti reālistisks. Man tagad liekas smieklīgi, bet savu prasmi es tajā apliecināju.
Abrene. 1965
Man bija nopirkta Abrenes blūze un villaine utenī, kas tulīt pēc kara bija Zvirgzdu salā, Maskavas forštatē. Tur visi gāja – varēja satikt gan māksliniekus, gan orķestra mūziķus, kas kaut ko pārdeva un pirka.
Šis darbs ir no 1965.gada, kad piedzima meita Marta un es sāku gleznot tautiskos motīvus. Es varēju ar to apliecināt savu personību un rokrakstu un intuitīvi jutu, ka man ir savs atradums. Neviens tādu tēmu nebija tā kustinājis.
Abrene ir vienīgais novads, kur ir gaišais, baltais, tīrais tautastērps. Kā var rasties tāds tērps starp citiem svītrainiem, krāsainiem? Tajā ir noslēpums.
Tautas dziesma. 1969
Ap 1967.-1969.gadu bija lielā atraisīšanās, ļoti ekspresīvais periods. Tajā laikā gleznoju, it kā es kautos. Tur klāt bija dusmas. Tas arī saistīts ar žesta glezniecību, kas pārtop ķermeniskā vēzienā.
Man ir divi šādi darbi. Otrā ir izvarota tautumeita ar nomestu vainadziņu. Tās ir lielā niknumā gleznotas pēc 1968.gada Čehoslovākijas notikumiem. Mēs viņu avīzes abonējām vairākus gadus, jo tur bija viss par mākslas notikumiem pasaulē.
Atmodas laikā pieņemšanā Maskavā parādīju Prāgas pavasara vadītājam Aleksandram Dubčekam vienu no šo izvaroto tautumeitu gleznu kopijām, bet viņš jau bija vecs, kusls vīrs.
Ojāra Ābola portrets. 1969
Šo darbu izņēma no izstādes kā pornogrāfiju. Es pati to uzskatu par vienu no saviem vislabākajiem darbiem. Mans [otrais] vīrs ļoti organiski mainījās. 1940.gadā bija komjaunietis un pēc kara sākuma devās pāri robežai uz Krieviju ar velosipēdu, bet to viņam jau pirmajā naktī nozaga. Diendienā atrazdamies tajā cerētajā padomju zemē, viņš sadūrās ar nabadzību un pārliecinājās, ka patiesība ir pavisam cita. Viņš Krievijā bija vīlies. Atgriezies Latvijā, jau bija ar saviem uzskatiem, taču tos paust nevarēja. Bija bailes, arī iekšējie ideāli, kuri varēja vēl saglabāties.
1949.gada novembrī es viena aizgāju uz akadēmijas ballīti, tur mēs satikāmies un kļuvām tuvi. Viņš ļoti sekoja līdzi gan mākslas, gan sociālpolitiskajiem procesiem visā pasaulē, arī kreisajām domāšanas sistēmām, kas parādījās Rietumos, un ļoti agri sāka attiecināt idejas par patērētāju sabiedrību arī uz mūsu tā saukto komunistisko sabiedrību.
Līdz ar to viņa mākslas tematikā ienāca kritiskais skatiens. Viņš uzgleznoja nelielu bildi ar melnu sarga būdiņu kā zīmi par padomju sistēmu. Tā pazuda no mūsu mājas, kāds to nospēra. Arī viņa gleznotie ēvelbeņķi un skrūvspīles bija zīmes.
Mans pūrs. 1975
Runājot ar cilvēkiem ne tikai glezniecības valodā, bet arī vārdiski, mana loma vienmēr ir bijusi mudināt. Nolaišanās, samierināšanās – tas ir visnejēdzīgākais, kas ar cilvēkiem noticis. Cilvēki ir pieraduši un dzīvo nost.
Es vienmēr centos skubināt, piemēram, ar Mākslas dienām. Manam mākslinieka egoismam būtu bijis daudzkārt vērtīgāk nodoties tikai savām glezniecības problēmām.
[Gleznotājs] Pinnis kādreiz man prasīja: ko tu braukā pa tiem laukiem? Es atbildēju: Rūdolf, lai tu varētu izstādīties. Tā bija latviešu sievietes ziedošanās un vēlēšanās kaut ko pateikt, bet tā, lai nevarētu piesieties.
Šo gleznu sauc Mans pūrs. Kuratore no Centrālkomitejas man jautāja par sarkanbaltsarkano joslu gleznas kreisajā pusē. Es teicu – tā ir šatiersega, tāda tak mums ir. Uz ceļgala arī ir sarkanbaltsarkans, bet arī tur nevar piesieties – tas ir spīdums uz brunčiem.
Ļoti daudz gleznoju sēdošas sievietes, patiesībā tie ir domājoši cilvēki. Tā aizmugurē varētu būt mana vecmāmiņa, kura zaudēja visu īpašumu, priekšā es pati. Un zilais laukums ir logs uz pasauli.
Krustcelēs. 1975
Šī glezna ir žurnālistiska rakstura. [Pēc 1968.gada notikumiem un sekojošās varas reakcijas] tematiski iestājās stagnācijas posms. Pazuda ekspresivitāte, dusmas, griba lietas mainīt. Meklējām tīri gleznieciskus atklājumus.
Man no svara vienmēr ir bijušas faktūras. Tās ir kā manas dziedāšanas mehānisms. Tas ir devis tādu prieku, kas līdzīgs garšas sajūtām, kad kaut ko ļoti garšīgu redzi un siekalas saskrien mutē. Ar glezniecību ir tieši tāpat. Taču pēc kāda laika atkal radās vēlēšanās runāt par lietām, kas tematiski ir sāpīgas, riebīgas.
Toreiz bija radusies tā mūsu patērētāju sabiedrība. Bagātie kolhozi. Tie, kas jau pie mantības bija tikuši, pie ledusskapjiem un, protams, žiguļiem. Kāre pēc žiguļiem! Par ko runāja vīrieši? Par žiguļiem un par savām tintes pudeļu mājām [50.gadu tipveida projekts ar četrslīpju jumtu], kuru bija saradies bezgalīgi daudz. Cits citam prasīja: kādu centrālapkuri tu ievilki? Pat intelektuālajā publikā bija tādas runas, vai arī nekaitīgas anekdotes.
Šajā gleznā fonā ir mašīnas atliekas, priekšplānā līgava, kreisajā pusē zīme ar nacionālajām krāsām, un brēciens par to, ka uz zemes guļ beigts cilvēks. Ojārs tajā laikā gleznoja ledusskapi ar līgavas šķidrautu.
Kara kariatīde. 1976
Tas ir īsts pasūtījuma darbs. Mums pārmeta un var pārmest, ka tā bija sadarbošanās. Tā bija kompromisa meklēšana, kad esi tā kā izdabājis, jo esi no valsts naudu dabūjis. Smuku naudu. Taču tajā laikā jau bija arī pilnīga atļaušanās gleznot pa savam. Es gribēju pasvītrot, ka cietēja bija tauta, kura tika sadalīta.
Dialogs. 1988
Man ir vairāki šā darba varianti. Te redzama vēlēšanās pateikt, ka neesam vājāki, ka mēs varam būt vienlīdzīgi. Mūsu tautumeita un spāņu infante var sēdēt uz viena sola, viņas ir līdzīgas.
No sērijas Putnubiedēkļi/Kariatīdes. 2000-2010
Tas nav visai gleznieciski, bet es gribu kaut ko atstāt atmiņai, vēsturei caur savu glezniecību. Lai to kaut kad izlasa, uziet, atrod. Tur ir iestrādāti zīmīgi teksti, piemēram, no Molotova-Ribentropa pakta. Ir arī 19.gadsimta ceļojuma apraksts vācu valodā, kā brauc pa Daugavas tiltu, kādi bija Daugavā laši un kā tur brauca krievu «izvozčiks» [važonis] ar savu mūžīgo «pošol» [uz priekšu!] un sita zirgu. Tas atbilst arī mūsdienām, un man likās, ka tam ir jāpaliek kā zīmei, ka mums ar to ir jātiek galā.
Te ir arī izgriezums no vācu laika žurnāla Ostland, kur redzama Dīrera gravīra – Livonijas sieviešu tērpi.
Putnubiedēkļa tēma sākās tāpēc, ka man kā Mākslinieku savienības priekšsēdētājai mūždien zvanīja prasīt padomu ne tikai par izstādēm, bet arī par dzīvokļiem, darbnīcām, automašīnām, jo par visiem šiem sociālajiem jautājumiem Mākslinieku savienībā bija komisijas. Sēdes, kurās sprieda par automobiļiem, bija ļoti nopietnas. Sarunu laikā es klausījos un daļēji neklausījos, kaut ko skribelēju. Kaut kas radās – kāpēc to neizmantot?
Man bija saimnieces instinkts neko nemest projām, un tā 80.gados radās pirmās kolāžas. Mana doma bija – nederīgais arī var noderēt. 1986.gadā, kad daži šie darbi nonāca izstādē Amerikā, pie manis pienāca kāds cilvēks un teica: cik interesanti jūs esat parādījusi krustā sistā tēlu, un es sapratu, ka tā ir. Ar šo tēmu es parādu, kā viss, kas noticis dzīvē un pagājis, tagad augšāmceļas.
Gleznas no LNMM, LMS, autores īpašuma un privātām kolekcijām. Reprodukcijas – izdevniecība Neputns
Komentāri (2)