No 196 000 cilvēku, kas šā gada pirmajos septiņos mēnešos lūdza patvērumu Vācijā, gandrīz puse ir ieceļotāji no bijušās Dienvidslāvijas un Albānijas. Jauni, trūcīgi un vīlušies savā dzimtenē, viņi meklē labāku nākotni. Taču tikai retajam dota atļauja palikt Vācijā
Kad Višars Krasniki sasniedza Berlīni un ieraudzīja slaveno foto Bernauera ielā – kāds austrumvāciešu kareivis 1961.gadā lec pāri dzeloņstieplei, bēgot uz Rietumiem -, viņš saprata, ka ieradies īstajā vietā. Beidzot nokļuvis citā pasaulē, pēc kuras viņš ilgojies jau sen. Taču nenojauta, ka viņa sapnim pienāks gals jau pēc 11 mēnešiem – 2015.gada 15.oktobrī. Līdz šim datumam Višaram ir jāpamet Vācija, jo tā norādīts pagaidu uzturēšanās atļaujā.
Krasniki nav ne kara bēglis, ne citādi vajāts savās mājās. Patiesībā dzimtajā Kosovā nav, no kā baidīties. Taču jaunais vīrietis norāda, ka bēdzis no kaut kā tāda, kas, viņaprāt, ir vēl ļaunāk par granātām un kalašņikoviem, – no bezcerības. Pirms došanās ceļā slimajai mātei apsolīja, ka kļūs par arhitektu. Līgavai apsolīja, ka nodrošinās abiem lielisku nākotni. «Vietā, no kurienes nāku, es neesmu nekas, bet es vēlos būt kaut kas.»
Kļūt par «kaut ko» Kosovā ir grūti, ja vien tev nav ietekmes vai arī neesi iesaistījies mafijā (abas lietas bieži saplūst). Ja saskaitītu kopā visu Kosovas parlamenta deputātu turību, katrs būtu miljonārs. Savukārt Krasniki strādāja par bārmeni septiņas dienas nedēļā un pelnīja 200 eiro mēnesī.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.