Finanšu eksperts Aldis Bukšs, piepildot savu sapni, sarakstījis spriedzes romānu Parādu piedzinēji ar aizraujoši savērptu intrigu un trāpīgām dižķibeles ainām
Ritvars, atbraucis no peļņas Anglijā, uzzina, ka vecākiem ir grūtības samaksāt dzīvokļa kredītu un parāds samilzis līdz 6000 eiro. Pazīstama situācija, kuras apraksts nesola neko aizraujošu. Bet jo tālāk romānā sekojam Ritvara gaitām, satiekot armijas draugu Sergeju, iesaistoties parādu piedzinēju biznesā, sapinoties ar bandītiskiem tipiem, jo interesantāks kļūst Alda Bukša debijas darbs Parādu piedzinēji. Tajā ir viss, lai grāmatu nosauktu par labu spriedzes romānu, – nervus kutinoša intriga, kuras atrisinājums ir tikai pēdējās lappusēs, puslegāls rūpals, kas noved pie satikšanās ar rūdītiem bandītiem, dzīvībai bīstamas situācijas, morālas izšķiršanās, saķeršanās ar policiju un visbeidzot drauga nāve. Arī brīnišķīgi tēlu raksturojumi, precīzi iezīmējot viņu uzvedību un valodu. Tādēļ ir pamatīgs pārsteigums, satiekot tā autoru Aldi Bukšu, 30 gadu vecu, pieklājīgu vīrieti uzvalkā, kurš jau kopš politoloģijas studiju gadiem strādā finanšu jomā, nesen sācis darbu Ekonomikas ministrijā. Pamatīgi samulsis, kad ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola ieradusies pie viņa kabinetā ar puķēm un, kolēģiem dzirdot, stāstījusi, kā viņai paticis romāns. Aldis, kopš bērnības būdams grāmatmīlis, nekad nav nožēlojis savu izvēli studēt politoloģiju un strādāt finanšu jomā. Arī tagad ierēdņa darbs sagādā prieku. Bet kaut kas tomēr mieru nedeva. Pirms dažiem gadiem Aldis kādā grāmatā izlasīja padomu: ja ir lielas pārdomas par dzīvi, atminieties, par ko sapņojāt bērnībā! Aldis mazotnē gribēja kļūt par rakstnieku, tā nu viņš nolēma uzrakstīt romānu, kādu pats labprāt lasītu.
Kāpēc tieši naudas grūtībās nonākušo ķibeles jūs iedvesmoja rakstīt romānu?
Tādēļ, ka ekonomiskajā krīzē pastiprinājās pārdomas par tās iemesliem. Grāmata stāsta par ģimenes grūtībām samaksāt hipotekāro kredītu, par dēlu, kas devies peļņā uz Angliju, bet atgriezies iesaistās parādu piedzinēju biznesā. Tomēr ceru, ka neapspēlēju visus stereotipus, kas izveidojušies par krīzi. Es gribēju vedināt uz pārdomām par to, kas izraisa nebūšanas ar naudu un kā ar tām tiekam galā. Romāna galvenais varonis gan daudz neaizdomājas par krīzes iemesliem, viņam svarīgāki ir morālas dabas jautājumi. Bet tieši krīzes situācijās saasinās arī morālas izšķiršanās, cilvēks pārdomā: godīgi vai ne, pareizi vai ne.
Ko jūs darījāt, lai spētu reālistiski, ticami attēlot varoņu uzvedību un valodu?
Mana specialitāte devusi iespēju darboties atšķirīgās sfērās, esmu strādājis ar cilvēkiem, kas pārstāv dažādus, ļoti atšķirīgus sociālos slāņus. Esmu ticies ar simtiem, domāju, pat tūkstošiem cilvēku, katram ir interesants raksturs. Saziņā ar viņiem vienmēr esmu centies būt atklāts. Tas cilvēkus iedrošina, viņus vieglāk novērot un iepazīt, padomāt, kādi ir uzvedības vai rīcības iemesli. Nevienam romāna tēlam nav prototipa dzīvē, bet esmu saticis tādus cilvēkus kā romānā, piemēram, Sergejs, un viņi nebūt nebija tik slikti cilvēki. Arī Sergejs, manuprāt, nav sliktais varonis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.