Dziedātāja un vokālā pedagoģe Anita Garanča (1949-2015) bija unikāla parādība latviešu kultūrā. Ar savu intuīciju un talantu viņa atvēra balsi neskaitāmiem aktieriem un operdziedātājiem un palīdzēja iemirdzēties Elīnas Garančas zvaigznei
Atverot enciklopēdijā Teātris un kino biogrāfijās šķirkli par Anitu Garanču, pretī raugās… Elīna Garanča. Tās pašas lielās acis, tiešais skatiens, blondie mati. Otrā mamma visiem saviem audzēkņiem, pašas meitai viņa ir kas vairāk – tā saka daudzi. Elīna Garanča ir pasaules klases operdīva, un tas vislielākajā mērā ir arī Anitas Garančas nopelns. Bet – negribu palikt Latvijas mūzikas vēsturē tikai kā Elīnas mamma, viņa saka intervijā laikrakstam Diena, apzinādamās savu lomu daudzu citu mākslinieku izaugsmē. Dažas dienas ir par maz, lai apjaustu tik fantastisku un bagātu personību, par kuru viņas audzēkņi, kolēģi un draugi gatavi runāt stundām, ja asaras nesmacē. Tāpēc lai šoreiz paliek aiz kadra stāsti par krietnajām Latgales saknēm, absolūti zaļajiem pirkstiņiem, mistisko dārzu, tāpat kā pieminēta netiks bērnība, no tēva mantotā muzikalitāte, sākums Daugavpils Mūzikas skolā, kopā ar vīru Jāni Garanču vadītie kori un pat karsti gaidītie un sirsnīgi mīlētie mazbērni.
Kokara liesmās rūdītie
Viņa iet kā pulkstenis, tikai stundas neskaita, saka visi kā viens. Pat starp divām akadēmijām – Mūzikas un Kultūras – un darbu operā viņa izmanās atrast vajadzīgo laiku, lai pastrādātu vēl ar kādu mīļu un īpašu audzēkni. No kurienes tāds spars un darba spējas? «Cilvēks, kas tā spēj mīlēt, saņem tādu pašu mīlestību atpakaļ. Tā ir enerģijas apmaiņa,» saka mecosoprāns Andra Muižniece, kas pie Anitas Garančas mācījusies gadus desmit. Tas varētu būt viens atminējums.
Otrs – kamerkora Ave sol skola, kur Imanta Kokara līdz nežēlībai azartiskajā vadībā ir jāiet caur uguni un ūdeni, būt uz strīpas vēlos vakaros, agros rītos, pa taisno no lidmašīnas, autobusa, mēneša laikā Brazīlijā nodziedāt 30 koncertus un vispār aizmirst, ka ir tāds vārds «nevaru». «Mēs smējāmies, ka neierasties drīkstēja tikai tad, ja esi miris, bet arī ne visos gadījumos,» to trako laiku, daudzus gadus kopā ar Anitu dziedot pirmajos altos, atceras muzikoloģe Maija Amoliņa. «Kokars nedeva nekādas atlaides un nekādā gadījumā, dega viņš pats, un mums vajadzēja degt. Ne jau visi palika – tie, kas nevarēja vai negribēja tā sevi dedzināt, aizgāja.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.