Pārdomas par, manuprāt, patriotiskāko latviešu supergrupu
Sestdien biju uz Prāta vētras (turpmāk PV, jo zīmes jātaupa) kocerttūres atklāšanas koncertu Jelgavā. Pasākums, jāatzīst, uz goda! Tādā ziņā bez pārsteigumiem, jo neatceros nevienu PV koncertu, pēc kura būtu domājis citādi. Analizēt to, ko redzēju un dzirdēju no mūzikas vai šova viedokļa, nav lielas jēgas – gan tāpēc, ka nejūtos gana Rudaks, gan tāpēc, ka paši uz kādu iesit un paši redzēsit. Bet par sajūtām un pārdomām parunāt varu.
Interesantā laikā dzīvojam. Kopš Vladimirs nolēma ierakstīt sevi vēsturē kā impērijas varenības atjaunotāju un nolēmis to darīt (daudziem) gauži (bet kopumā) aplamā veidā, esam kļuvuši ārkārtīgi jutīgi. Ko nevar pārmest, bet ar ko īpaši aizrauties arī nevajadzētu.
Kāds pirmajai rindkopai sakars ar otro? Neilgi pirms PV koncerttūres kādā portālā pamanīju tūres reklāmrakstu un zemāk arī rakstu par to, ka PV uzstājusies festivālā Krievijā, kur piedalījās arī Krievijas armija. Pirmkārt, pabrīnījos, ka raksts nav par to, kāpēc mūzikas festivālā piedalās armija ar paraugdemonstrējumiem un šādu vidi izvēlas saviem rekrutēšanas pasākumiem, bet ir par to, kāpēc tur ir mūziķu grupa no Latvijas. Bet to var saprast. Šobrīd, kamēr situācija Ukrainā neatrisināsies, un izskatās, ka tas nebūs rīt, jebkura darbība Krievijā tiks pakļauta šādai ažiotāžai. Interesanti. Iedomājos, kā būtu, ja mani uzaicinātu uzstāties kādā Krievzemes jokdaru saietā, kur paralēli tiktu izrādīti arī joki ar tankiem? Izklausās rēcīgi…
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.