Sirdsapziņas lieciniece Lidija Lasmane stāsta, kāpēc bija gatava izciest garus ieslodzījuma gadus padomju laikā un kā pietrūkst mūsdienu Latvijā, lai totalitāro pagātni patiesi pārvarētu
Savas pārliecības dēļ Lidija Lasmane četrpadsmit gadus pavadīja padomju cietumos un izsūtījumā. 1947.gadā viņa tika notiesāta par palīdzības sniegšanu mežabrāļiem, 1977.gadā par aizliegtas literatūras lasīšanu, bet 1983.gadā vienkārši par «pretpadomju propagandu». Varētu domāt, ka viņai būtu rūgtums uz dzīvi un citiem cilvēkiem, taču tā nav. Tiekos ar Lasmani neilgi pirms viņas 90.jubilejas, kura tiks atzīmēta 28.jūlijā ar diskusiju Stūra mājā un koncertu Nacionālajā bibliotēkā. Ar apbrīnu jāsaka – reti gadās satikt tik labestīgu, spriedumos izsvērtu un dzīvespriecīgu cilvēku, kas bez liekuļošanas var teikt: «Man vienmēr ir klājies labi.»
Par spīti cienījamam vecumam un ieslodzījumā pavadītajiem gadiem, jums vēl aizvien ir gaišs skats uz dzīvi. Kā jūs to izskaidrojat?
Visi domā – kad ieliek cietumā, tad man jāpārvēršas gandrīz vai par mironi vai par koka gabalu. Tā jau nav. Es visu jūtu. Es izjūtu to, ko jūs nekad neizjutīsit. Tā ir liela bagātība. Es varu būt tikai pateicīga par to.
«Man vienmēr klājies labi, un nav bijis gadījuma, kad klātos slikti,» jūs teicāt kādā intervijā. Šķiet, daudziem cilvēkiem būtu grūti tā teikt, jo bieži dzīvē saskata grūtības un neveiksmes.
Es nevaru pateikt, kad man ir klājies slikti. [Arī tagad] man ir dzīvoklis, man ir trīs jauki mazbērni ar visām ģimenēm Latvijā. Visi strādā šeit, neviens nav ārzemēs. Man ir brīnišķīga meita, seši mazmazbērni, septītais pieteicies. Kas var būt labāks par šo – kā saka Rītiņš.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.