Režisors Vladislavs Nastavševs par to, kāpēc radījis izrādi par Latvijas krieviem, kādu latvieši nekad neuztaisītu
Jauno Rīgas teātri slavenu padarījuši iestudējumi, kas liek Latvijas sabiedrībai paskatīties spogulī un, cerams, nopietni padomāt par tajā redzēto. Nav šaubu, ka par klasiku kļuvušajām izrādēm Garā dzīve, Latviešu stāsti, Vectēvs pievienosies šomēnes pirmizrādi piedzīvojušais Cerību ezers, kas jau tagad uzskatāma par šāgada sabiedriski nozīmīgāko izrādi Latvijas teātros.
Tās režisors Vladislavs Nastavševs ir mācījies Rīgā, Jurjāna un Mediņa mūzikas skolās, pēc tam studējis aktiermākslu un režiju Sanktpēterburgā un Londonā un kopš atgriešanās Rīgā kļuvis par vienu no iecienītākajiem jaunās paaudzes režisoriem latviešu teātros. Par savu pirmo iestudējums Latvijā – 2010.gada Dirty Deal Teatro izrādi Mitjas mīlestība – viņš tika nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā labākais jaunais skatuves mākslinieks. Jūlijas jaunkundze Valmieras teātrī tika izvirzīta balvai gan par labāko režisoru, gan par labāko izrādi, bet Peldošie, ceļojošie 2014.gadā saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada lielās formas izrāde un pats Nastavševs atkal tika nominēts kā gada labākais režisors.
Tātad Nastavševs veiksmīgi atradis vietu latviskajā kultūras vidē. Viņš brīvi runā latviski, un intervijā raidījumam 100 g kultūras pirms kāda laika teica, ka «latviešu kultūras vide man likās tuvāka, vairāk uz Eiropu orientēta» nekā krievu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.