Kādā maija dienā Laura tēva brālēns Dāvis iegāja nelielā Āgenskalna antikvariātā un pamanīja gleznu. Rokraksts un attēlā redzamā dāma šķita redzēti. Dāvis izlasīja, ka darba autors ir Tenis Grasis. Radinieks! Un gleznā redzamās dāmas vīrs! Viņš zvanīja Laurim un teica: «Čau, ieraudzīju antikvariātā tavas vecmammas Laumas bildi.» Tā varēja būt, jo Laura vectēvs Tenis bija gleznotājs. Viņa darbi savulaik apritē nonāca bieži, taču mūsdienās tie reti sastopami. It īpaši tādi, par kuru eksistenci dzimtā neviens nezina.
Lauris gribēja mesties uz antikvariātu, taču tas jau bija slēgts. Devās nākamajā rītā un – jā, atpazina savu vecomāti. Laivā sēdošu, ar grāmatu rokās. Antikvariāta saimniece pastāstīja, ka bilde pie viņas nonākusi pēc kāda veca dzīvokļa izvākšanas. Attēlā esot redzama rakstniece Anna Sakse. Lauris pie sevis smaidīja un neatklāja, ka tā ir viņa vecāmāte. Bija nolēmis nokaulēt cenu, jo skaidrs, ka tik nozīmīgu darbu būtu gatavs pirkt par jebkādu summu, arī par sākotnēji nosauktajiem 150 eiro. «Stāstīju, ka man šāda tipa glezna vajadzīga kādam projektam un budžets ir simt eiro. Par tik arī dabūju.»
Vecāmāte Lauma bija acu ārste Stradiņos. Vecaistēvs Tenis – vitrāžists, gleznotājs. Abi inteliģenti un aizņemti cilvēki, ar mazdēlu Lauri daudz nečubinājās. «Viņa bija ļoti mīļa, bet ar savu griezienu pa dzīvi,» Lauris atceras, ka bērnībā patika ciemoties vecvecāku lielajā mājā ar augļu dārzu un darbnīcu. «Tajā bija īpaša smarža. Gleznu kaudzes un visos logos krāsainas vitrāžas.» Vismaz vienu vectēva vitrāžu rīdzinieki noteikti zina – tā redzama Brīvības un Stabu ielas stūra aptiekas logā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.