Īpaša vērtība ir darbam, kas darīts ārpus izdzīvošanas mazumiņa
Savās dzīves un darba gaitās ārvalstīs daudzkārt sastopoties ar trimdas latviešiem, cieņu un godbijību vienmēr raisījusi viņu pieredze bērnu izglītošanā un audzināšanā latviskā garā. Tas vienmēr darīts par pašu līdzekļiem, brīvajā laikā, nežēlojot laiku un spēku latviešu sestdienas skolu un līdzīgu pasākumu rīkošanā un uzturēšanā ilgus gadus. Tomēr tas vedināja arī aizdomāties par to, ko mēs darījām sestdienās padomju Latvijā?
Manā bērnībā un pusaudža gados katru nedēļas nogali, sākot ar lauku darbu sākumu pavasarī līdz vēlam rudenim, par visu vasaras brīvlaiku un vecāku atvaļinājumu nemaz nerunājot, mēs pavadījām lauku mājās. Tur iežogotajā un padomju varas mums lietošanā atstātajā pushektārā mēs ne tikai sarūpējām sev pašaudzētas pārtikas krājumus ziemai, bet iespēju robežās arī izbaudījām Latvijas laukos gadsimtiem ierasto dzīves veidu saskaņā ar dabas ritmu.
Maniem vecākiem, Latvijas pretējos galos laukos dzimušiem un uzaugušiem, tā droši vien bija arī iekšēja vajadzība pēc rūpnīcā un komunālā dzīvokļa šaurībā pavadītās darba nedēļas Rīgā atgriezties galvu reibinošajā lauku zaļumā un svaigumā. Lai arī vienlaikus tas bija papildu fizisks darbs, izdevumi ēku uzturēšanai un autobusa biļetēm četru cilvēku ģimenei.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.