Simtiem tūkstošu latviešu ir bijuši bēgļi. Vai nevaram pieņemt 10 cilvēkus gadā?
Latviešiem bēgļi nav kaut kas svešs. Pēdējā gadsimtā milzīga tautas daļa ir devusies bēgļu gaitās, un jāšaubās, vai šodien var atrast tādu latviešu ģimeni, kurā nav bijis neviena bēgļa. Pat no valsts prezidentu portretu galerijas uz mums skatās trīs cilvēki – Jānis Čakste, Alberts Kviesis un Vaira Vīķe-Freiberga -, kas piedzīvojuši, ko nozīmē doties svešumā kara dēļ.
Lielākā bēgļu kustība Latvijas vēsturē sākās precīzi pirms simt gadiem un viena mēneša, kad 1915.gada aprīlī Vācijas karaspēks ieņēma Kurzemes dienvidrietumus. Slikti vadītā, vāji apgādātā Krievijas impērijas armija cieta vienu sakāvi pēc otras, un tās ģenerāļi nolēma vāciešiem atstāt tukšu, izpostītu zemi. Aprīlī Kurzemes iedzīvotājiem tika pavēlēts iznīcināt labības laukus un visiem 18-45 gadus veciem vīriešiem doties uz austrumiem. Kad jūlijā atjaunojās vāciešu ofensīva, krievu armijas zaldāti dzina cilvēkus ārā no mājām, kuras pēc tam nodedzināja, un bēgļu plūsma pārvērtās milzīgā straumē, kurā tika ierauti 400 000 cilvēku. Frontei tuvojoties Rīgai, no šā lielā industriālā centra tika izvestas visas rūpnīcu iekārtas, kurām sekoja strādnieki, ierēdņi un citi iedzīvotāji, kopā vairāk nekā 300 000. Arī gar Daugavu dzīvojošie baidījās palikt piefrontes zonā.
Vācu neokupētā Vidzeme un Latgale nespēja šo milzīgo cilvēku skaitu uzņemt, un liela daļa devās pajumtes un iztikas meklējumos tālāk uz austrumiem. Izmisuma dzītie latviešu bēgļi tika izkaisīti pa visu plašo Krievzemi no Murmanskas līdz Vladivostokai. Līdz 1916.gada vidum bēgļu gaitās bija devušies 760 000 latviešu, un kara laikā ārpus Latvijas teritorijas nonāca viens miljons jeb 40% no pirmskara iedzīvotāju skaita.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.