Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags Lieldienās aicina pārdomāt, vai bieži necīnāmies un neizsmejam to, ko patiesībā nemaz nepazīstam
Grūtus laikus cienīgi pārdzīvo stipras un vienotas nācijas, bet – kura nācija var būt stipra, kamēr pati sevi identificē ar mītu par savrupu, mūždien apbižotu bauru un kalpu tautiņu, kuras vietā izlemj citi? Mēs tādi neesam bijuši, neesam un nebūsim. Šie ir vārdi, ko pērn arhibīskaps teica 18.novembra dievkalpojumā. Šogad Lieldienās viņš aicina iedziļināties un tikai tad dot vērtējumu pasaules procesiem, notiekošajam pašu valstī un līdzcilvēkos.
Kāds ir neparastākais jautājums, kas jums uzdots saistībā ar Lieldienām?
Jautājumi par Kristus augšāmcelšanos biežāk ir prognozējami. Kā var notikt tā, ka cilvēks, kura smadzenēm vairākas dienas nav piegādāts skābeklis, kura ķermeņa sairšanas procesi sākušies, ņem un augšāmceļas? Brīnumiem nav viegli noticēt, un nevajag kautrēties to atzīt. Manī pašā kādu laiku bija dialogs starp ticību un dabaszinātņu studijās [LU Ķīmijas fakultātē] iegūtajām zināšanām. Taču jāsaprot, ka brīnumi ir ārpus atkārtojamu eksperimentu sfēras, kurā balstās dabaszinātnes.
Nav arī pareizi, ja ticīgs cilvēks raugās uz neticīgo ar pārākumu. Ticība nav paša veikums vai nopelns, bet Dieva dāvana. Esmu redzējis, ka šī dāvana cilvēkiem tiek dota dažādos dzīves posmos. Atliek lūgt un gaidīt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.