Aspazija un mežs

Izrāde Aspazija. Personīgi – mēģinājums parādīt, kāda bija Aspazija un Rainis

Spilgti atceros, kā pirmo reizi sapratu, ka dzimtes jautājums mūsu mākslā ir svarīgs. Lasīju rakstu, kurā režisors Edmunds Freibergs par Māru Ķimeli teica apmēram tā: tīri laba režisore, ņemot vērā, ka sieviete. Un, šķiet, pats nesaprata, ko pasaka, raksturojot vienu no visu laiku spilgtākajiem profesionāļiem (neatkarīgi no dzimuma) Latvijas teātrī. «Priekš sievietes tīri labā režisore» Jaunajā Rīgas teātrī nupat radījusi iestudējumu, kas runā par šo tēmu. Raiņa un Aspazijas jubilejai veltīto izrādi sauc Aspazija. Personīgi. Tā arī ir – tas ir stāsts par Aspazijas personību. Taču kaut kādā mērā, šķiet, arī par Ķimeli vai lugas autori Ingu Ābeli, vai jebkuru talantīgu sievieti, kuras ambīcijas sliecas pāri ierastajam rāmim.

Aspazija. Personīgi ir veidota, lielā mērā balstoties uz Aspazijas un Raiņa rakstīto, un šķiet, ka viens no iestudējuma mērķiem ir publikas izglītošana. Katrā ziņā pirmais cēliens paiet, atkārtojot faktu un leģendu hrestomātiju, un jau piezogas žēlums, kāpēc šīs vietā Ķimele nav iestudējusi kādu jubilāru lugu. Taču paiet starpbrīdis, un žēlums pazūd. Izrāde sākas. 

Domāju, daudz nebūtu zaudēts, ja tiktu izlaistas ilustratīvās ainas no Aspazijas vecumdienām vai viņas attiecībām ar Raini līdz Kastaņolas laikam. Izrāde ir sarežģīti būvēta – scenogrāfa Ginta Gabrāna organizētajā, Kristīnes Jurjānes apmēbelētajā telpā aktieri izspēlē atsevišķas Aspazijas dzīves epizodes psiholoģiskā teātra manierē. Aiz viņu mugurām ņirb Gabrāna un Inetas Sipunovas kopradītas videoprojekcijas, savukārt aktieri starp ainām sastingst un, nekustīgās grupās izkārtoti, skaita Aspazijas dzeju. Atklāti sakot, ar nelieliem izņēmumiem Brokas saspēlē ar Ivaru Krastu (Rainis jaunībā) un Janu Čivželi (Raiņa māsa Dora viņas apburošā atveidā kļuvusi par histērisku mietpilsoni) pirmajā cēlienā interesantākās ir tieši videoprojekcijas, lai gan arī tās lielākoties ir tikai ilustrējošas.