«Es gāju ar galvu sienā» • IR.lv

«Es gāju ar galvu sienā»

6
Pits Andersons.
Aivars Ozoliņš

Nosargāt mūsu brīvību pašlaik varētu būt grūtāk nekā pret PSRS, bažījas Pits Andersons, kurš savulaik pret sistēmu vērsās ar ģitāru

Ai, mēs taču esam vēl tikai pusē, – Pits Andersons saka, kad esam runājuši jau gandrīz divas stundas un viņš ir pastāstījis, kā pirmoreiz redzējis nīstās PSRS robežstabus pazūdam aiz muguras. Taču šā leģendārā dzīvesstāsta otrā puse ir triumfālu koncertu un starptautiskas atzinības apliecinājumu virkne, kuru uzskaitījums vien aizņemtu pusi intervijas. 11.martā Rīgā pirmizrādi piedzīvoja 10 gadus tapusī dokumentālā filma Brīvību ģitārai par to, kā rokenrola maigā vara palīdzēja sagraut brutālo padomju impēriju. Viens no filmas galvenajiem varoņiem Pits Andersons šīs intervijas dienā bija atgriezies no vēl viena «fantastiska» koncerta, šoreiz Viļņā, bet 70. dzimšanas dienu svētdien sagaidīs, muzicēdams ar igauņu draugiem Rīgā.

Vai koncerts Viļņā bija labs?
Absolūti! Viens no labākajiem manā dzīvē. Pats labākais bija 1993.gadā Vācijā, [pirmajai pasaules mēroga rokenrola zvaigznei] Bilam Heilijam veltīts pasākums. Tolaik man bija grupa Arhīvs, pirmais mēģinājums arhaiskajam rockabilly pievienot pūtējus. Heilijs bija elks, manā repertuārā bija 23 vai 24 viņa skaņdarbi. Pasākumā bija tikai īstie fani, gaisotne elektriska. To uzskatu par augstāko punktu.

Vai  grupas nosaukums The Swamp Shakers tāpēc, ka gribi satricināt šejienes purvu? 
Divējādi. Gan tas, ko tu saki, gan arī attiecinot swamp uz masu kultūru vispār, kas ir tāda kā košļājamā gumija, sastāvējies purviņš. Gribas to uzvandīt.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu