Neuzrakstītie memuāri • IR.lv

Neuzrakstītie memuāri

2
NULL

Romāns Silva rerum III ļauj iebāzt degunu pagātnē

Bērnībā reizēm sapņoju, ka zem mājas grīdas esmu atradusi paslēptuvi – kastīti ar interesantām un svešādām lietām. Senas rotaļlietas, krāsaini sīkumi, viss tik jauks un neredzēts, bet nekad neiegūstams. Pamodos, bet nav nekā, tikai sajūta, it kā vēl turētu rokās. 

Lasot Kristinas Sabaļauskaites grāmatu Silva rerum III, atcerējos šo sapni – dīvainas, neredzētas lietas, nedzirdēti vārdi, it kā es nejauši būtu iekūlusies pagātnē un man uz līdzenas vietas būtu jāapgūst jauni lietu nosaukumi, citādi nesapratīšu neko. Visu cieņu tulkotājai Dacei Meierei, bet romānu brīžam lasīju kā svešvalodā, uzcītīgi mēģinot nojaust, kas ir žistokoni, kontuši un žiponi. Lietas, kas pirms vairāk nekā 250 gadiem ikdienā bija tikpat pierastas un zināmas kā rūteri, disketes un planšetes.

Lasot atcerējos ne tikai bērnības sapņus, acu priekšā bija raupjās un smagās 18.gadsimta monētas, kas atrastas gandrīz tepat, māju pagalmā. Tik jocīgi saprast, ka pa šo pašu zemi, šiem pašiem smilšu graudiem ir staigājuši sveši cilvēki, te ir bijušas viņu mājas, ka viņiem tieši tāpat ir bijusi nauda, cerības un ikdiena, bet no tā palikuši tikai trūdi un ķieģeļu, trauku lauskas. Pavasaros stādi sīpolus, kāpostus, kartupeļus, bet zem zemes ir seni pamati un svešas dzīves.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu