Saulgriezīte • IR.lv

Saulgriezīte

3
1. Atzinības lauri.
Ieva Puķe

Pirms 16.marta, Aspazijas 150.dzimšanas dienas, no muzeju krājumiem izceļam piecas lietas, kuras stāsta par dzejnieces neparasto personību

1. Atzinības lauri

Pabalējuša, zilgana zīda ripsa auduma lentes galos zelta burtiem rakstīts: «Per aspera ad astra»caur ērkšķiem uz zvaigznēm – un «Aspazijai no viņas talenta cienītājiem». Lente apvijusi lauru vainagu, kas dzejniecei un dramaturģei 1894.gadā dāvināts pēc lugas Vaidelote pirmizrādes Rīgas Latviešu biedrības teātrī. Tāds pats lauru vainags ar bārkšainu lenti – augstākā atzinības zīme Rietumeiropā – karājas pie sienas 1905.gada fotouzņēmumā, tapušā pēc Sidraba šķidrauta izrādes. Aspazija, tolaik 40 gadus veca, atļāvusies atlaisties brīvdomīgi, augšā saceltām kājām, tikai acis nopietni skatās tālumā, garām objektīvam. Fotografēšanās pirms vairāk nekā 100 gadiem bija īpašs pasākums, un Aspazijai paticis to darīt. Vairāki desmiti uzņēmumu, tapuši gan Latvijā, gan garajā Šveices emigrācijas periodā, nav sajaucami ne tikai fotogrāfu dažādā rokraksta, bet arī Aspazijas mainīguma dēļ. 

Daudzās fotogrāfijās viņa sēž cēli kā karaliene, gludu, skaistu seju pat 50 gadu vecumā. Mazāk publiskotas bildes, no kurām pretim skatās vienkārša, skumja, apaļīga sieviete. Taču Aspazija, ar saviem darbiem romantiskas sajūsmas augstumos uztvērusi tautas brīvības un sieviešu vienlīdzības strāvas, pat notverta kādā sadzīviskā rakursā, tiek uzlūkota kā «drosmes un skaistuma dzejniece». Tāds nosaukums ir 1938.gada 18.marta publikācijai žurnālā Atpūta, viņas 50 darba gadu jubilejas priekšvakarā. 

Aprakstnieks Jānis Plaudis viesojas Aspazijas vecumdienu mājā Dubultos, kur tagad ierīkots muzejs, izplūst komplimentos «spožajai dzejniecei», kas «radījusi pati savu pasauli no jūsmas un liesmām». 1933.gadā, četrus gadus pēc Raiņa nāves, iegādātajā koka ēkā pie dzelzceļa sliedēm žurnālists tomēr nav meklējis tikai lauru vainagus. Ar Aspaziju parunājies, cik siltas šeit istabas. «Man dienvidnieces organisms un saltās ziemas grūti panesamas.» Sabijies, kad no augstās krāsns nolēcis dzeltenais runcis Inga. «Tas ir vecs,» Aspazija pasmaidījusi, «bija Rainim liels draugs, labprāt ieredz visus dzejniekus, mīl arī puķes.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu