Ugunsgrēks, kurā līdz pamatiem nodega Labunsku jauniegūtā māja Mālpilī, deva ģimenei apjausmu, kāds cilvēkiem ir spēks. Māju viņi ceļ no jauna, un tas tiek darīts ar daudzu Latvijas ļaužu palīdzību
Mēs esam mālpilieši, saka Edvīns Labunskis, stāvot Mālpilī pašu rokām uzceltajā namā. Lai gan viņa ģimene te dzīvo tikai pusotru gadu, viņš zina nosaukt visus kaimiņus. Lūk, tajā mājā, – viņš rāda uz vienstāva namiņu, – dzīvo Māris, kurš pēc ugunsgrēka katru vakaru nāca palīgā nojaukt krāsmatas. Pretējā pusē dzīvo Intiņa, pie kuras Labunski nodzīvoja dažas dienas pēc ugunsgrēka. Kaimiņos ir arī Ilmāra onkulis un Alfona onkulis, kuri agrāk bijuši celtnieki. «Ja ir kādas neskaidrības, viņi ir vislabākie eksperti,» saka Edvīns. Padomu viņam vajag, jo jauno māju viņš ceļ gandrīz viens pats. Tikai laiku pa laikam kāds no mālpiliešiem atnāk ar padomu vai palīdzēt. Piemēram, bijušais Mālpils pašvaldības elektriķis Uldis Bičkovskis nāk savilkt elektrības vadus. Kad Edvīns sāk runāt par samaksu, viņš atņurd: «Par naudu taisi pats!»
Ar vietējo Mālpils iedzīvotāju, draugu, paziņu un pavisam svešu cilvēku palīdzību Labunsku ģimene pusotra gada laikā nodegušās mājas vietā ir uzcēluši jaunu. Māja vēl nav pabeigta, tomēr jau tagad tā ir kā piemineklis vai vismaz uz stipriem pamatiem celts atgādinājums ļaužu nesavtībai, izpalīdzīgumam un strādīgumam.
Nav laika sevi žēlot
Ugunsgrēks, kas 2013.gadā nopostīja Labunsku ģimenes māju, būtu uzskatāms par vienu no tāgada 9821 ugunsnelaimes.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.