Auniņš ar kanēlī karamelizētām plūmēm • IR.lv

Auniņš ar kanēlī karamelizētām plūmēm

8
Maija Kāle aicina nobaudīt ēdienus Marokas gaumē. Pavārs būs viņas vīrs, marokānietis Juness, kurš Latvijā dzīvo sesto gadu.
Ieva Alberte

Šosvētdien ikviens var kļūt par restorāna saimnieku. Maija un Juness nolēmuši atvērt Marokas virtuvi. Pirms gada 40 viesus savā dzīvoklī uzņēma IT produktu dizainers Didzis Krūmiņš 

Nav jābūt pavāram, lai uz vienu dienu atvērtu restorānu. Vienkārši jāprot garšīgi taisīt ēst un uzņemt viesus. Un tad var piedalīties Restorānu dienā, kas notiek četrreiz gadā. Šogad pirmā reize ir 15.februārī. Ideja tāda – jāizdomā, ko pasniegt pusdienās, ēdienkarte jāpublisko Facebook.com/RestaurantDayRiga, un uz pāris stundām māja pārvērtīsies par restorānu.

Tradīcijas aizsākums meklējams Helsinkos, un līdz šim pasaulē atvērti 8500 restorānu. Rīgā – pirmoreiz pirms gada. Piemēram, dzīvoklī Āgenskalnā aptuveni 40 viesu uzņēma IT produktu dizainers Didzis Krūmiņš. «Gatavoju labi, un draugi bija teikuši, ka man jātaisa restorāns. Šī bija iespēja izmēģināt,» stāsta Didzis. Viesiem pasniedzis smalku boršču, maizi ar svaigu humusu un saldajā grauzdētu balto šokolādi. Ēdāji bijuši gan draugi, gan nepazīstami cilvēki. Visi apmierināti. Pat prom negribēja iet un pēc ēšanas sēdēja, malkoja vīnu. «Restorānu diena ir socializācija, jo ēst jau mēs visi varam dabūt. Taču te – neformāla vide, jaunas iepazīšanās. Man tika komentāri par ēdienu un prieks, ka garšoja.» Lai arī par ēšanu viesiem ir jāmaksā, Didzis atpelnīja tikai to, ko bija izdevis par produktiem. Piemēram, traukus viņš nomāja. «Taču mērķis jau nebija nopelnīt. Tāda nav Restorānu dienas ideja.»

Pasākuma pēcgarša bija tik laba, ka viņš nolēma piedalīties arī nākamajā Restorānu dienā. Vasarā, dārzā. «Tas bija par traku. Atnāca ap simt cilvēku.» Precīzu skaitu paredzēt nekad nevarot, jo tie, kas feisbukā pie pasākuma atzīmē, ka atnāks, varbūt arī nemaz neierodas un otrādi. Didzim nācās rauties, jo ēdienkarte bija plaša: burgeri, steiki, risoto ar sēnēm, biezpiena krēms ar čili un ingvera mērci. Pēc tam viņš sapratis, ka vajadzēja uzaicināt kādu palīgu, jo ar saviem spēkiem bijis par maz – pie trauku mazgāšanas pielicis bērnus. «Daudziem ir sapnis – būšu vecs, atvēršu restorānu. Arī man. Bet redzu, ka restorāns – tas nav vienkārši. Nedaudz zaudēju ilūzijas un interesi. Tas ir paskarbs bizness.» It īpaši, ja tas kļūst par ikdienas darbu, kad jādomā, kā turēties virs ūdens tad, kad nav sezona, kā segt zaudējumus, kur atrast darbiniekus.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu