Nacionālā teātra izrāde Raiņa sapņi ir kā liels YouTube klips par dzejnieku
Par režisora Kirila Serebreņņikova Nacionālajā teātrī iestudētajiem Raiņa sapņiem iespējams uzrakstīt divas recenzijas – vienu par izrādes profesionālajiem aspektiem, otru – par tās saturu. Protams, ideālā gadījumā šīm daļām būtu jāatrodas līdzsvarā. Taču šoreiz tā nav.
Izrādes sākums ir daudzsološs. Kirila Serebreņņikova paša veidotā scenogrāfija līdzinās milzīga izmēra ar koka dēļiem apšūtai, vietām nobrukušām sienām ieskautai istabai – Raiņa iekšējai pasaulei, pasaules telpai. Pirmajā ainā, skanot Jēkaba Nīmaņa mūzikai, tās tumsa izgaismojas zvaigžņu miriādēs, bet skatuves telpas centrā it kā bezgalībā peld uzkabē pie griestiem iekarināts aktieris, raisot asociācijas gan ar vēl nedzimuša bērna pus-apziņas miegu, gan ar Kosmosu, kurā dreifē visa eksistējošā – topošā, tapušā – atomi. Nedaudz vēlāk telpas centrā tiek iestumts milzīgs Raiņa pieminekļa makets, ap kuru, skaitot skolēnu anekdotēs vai aforismu krājumos publicētas Raiņa peršas, ložņā «modernie cilvēki» – no bomžiem un milzīgas, pieminekli apķēzošas kaijas līdz stīvai gidei, kas mikrofonā atkārto ierunātas frāzes par Jāni Pliekšānu. Tad piemineklis atkal tiek aizvākts, un izrādes centrā izvirzās dzīvs Rainis, ko pārmaiņus iemieso gandrīz visi izrādē iesaistītie aktieri, izspēlējot etīdēs dzejnieka dzīves un mākslas motīvus. Zīmes un tēli ir krāšņi, asprātīgi, precīzi, teātra valoda – laikmetīga, un, labi gribot, ir iespējams izskaitļot dažādas interpretācijas iespējas. Tikai problēma, ka tas būtu mākslīgs process, jo realitātē izrādes piedāvātie tēli ir statiski un par Raini stāsta lielākoties vienkāršotas patiesības.
Ja izrādi mākslīgi dala atsevišķos elementos, jāatzīst – tie katrs par sevi ir pārliecinoši. Scenogrāfija forša, Jēkaba Nīmaņa mūzika – skaista (lai gan izrādē tai traucē apkārt valdošā kņada un gribētos to drīzāk klausīties koncertzālē, nevis teātrī). Gaismu mākslinieka Jevgeņija Kulagina darbs ir apbrīnojams. Arī Ievas Strukas librets, ja to izlasa, nevis tver no aktieru lūpām, ir ierosinošs. Struka savā libretā balstījusies Raiņa lugu struktūrā, pielīdzinot sava varoņa dramaturga dzīvi paša radīto tēlu ceļam. Sapnis, mīlestība, nodevība, vientulība, mūžība – tā ir rainisko varoņu lielo likteņu neizbēgamība. Diemžēl izrādē jūtams, ka režisoram trūkst libreta autores erudīcijas, tādēļ viņš nav spējis tekstam cauri plūstošos tēlus un tēmas savienot vienā stāstā. Raiņa sapņi lielākoties līdzinās YouTube klipu estētikā veidotai citātu inventarizācijai. Viss jau it kā ir – Aspazija, Dora, Raiņa lielummānijas un mazvērtības kompleksa specifiskais sajaukums, nākotnes cilvēka ideja, sociālisms, nacionālisms, saule, mīlestība… Taču, par spīti vizuālajam krāšņumam, Rainis tajā neattīstās un nepārveidojas, un izrāde ātri sāk garlaikot.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.