Vai tiešām dzirkstele apdziest brīdī, kad iegūta brīvība
Svētku brīvdienās Latvijā sarunā ar brīvvalstī uzaugušu jaunu cilvēku nācās atbildēt uz šaubu pilnu jautājumu, vai mēs tiešām ko varēsim izdarīt kara gadījumā? Atbildēju, ka tādā gadījumā līdz sabiedroto papildspēku sagaidīšanai izšķirošs ir nevis bruņoto spēku lielums, bet tautas griba aizstāvēties.
Tālāk atbilde mani aizveda atmiņās uz barikāžu laiku. Mans krusttēvs kopā ar citiem lauku vīriem bija ieradies Rīgā sargāt Ministru Padomi. Pēc bezmiegā pavadītas dežūras viņš ieradās mūsmājās, lai mazliet pagulētu. Man tajā brīdī bija septiņpadsmit gadu, viņam – 53.
Ienākot mūsmājās, viņš teica, ka bērniem barikādēs nav ko darīt, jo tiem vēl visa dzīve priekšā. Pats gan bija gatavs visļaunākajam. Tomēr tik apgarotu, iekšēja spēka pilnu un pārliecinātu par savu rīcību es viņu nekad iepriekš nebiju redzējusi. Neko tādu vairs arī neredzēju piecpadsmit gados, ko viņš vēl nodzīvoja. Viņš bija kā pusaudzis izsūtījumā Sibīrijā, «tautas ienaidnieka» ēna viņu pavadīja arī pēc tam. Varbūt tieši tādēļ viņš bija piesardzīgāks atklātā nepatikas izrādīšanā pret padomju varu nekā daži citi cilvēki manā apkārtnē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.