Kopš izdots Kristīnes Prauliņas debijas albums Melns ar baltu, jaunā dziedātāja stingri nolēmusi nevis kļūt slavena, bet dziedāt par to, kas patiešām svarīgs – par bezcerību un cerību
Uz skatuves valda krēsla. Tajā klusi pie klavierēm sēž pianists, solisti gaida arī bundzinieks, kontrabasists un ģitārists. Taču, kad prožektors izgaismo uz skatuves iznākušo dziedātāju, ir pārsteigums. Tā nav dīva zelta krāsas kleitā ar skaisti safrizētu galvu un žilbinošu smaidu. Jauna meitene zilā kleitā, pelēkā trikotāžas jakā, apaļo seju ieskauj tumši brūni, gari mati. Kristīnes Prauliņas izskats neraisa asociācijas ar džezu, lai gan tieši viņa pērn starptautiskajā džeza mākslinieku konkursā Riga Jazz Stage 2014 izcīnīja Grand Prix balvu kā labākā džeza dziedātāja. Taču, kad šī meitene sāk dziedāt, viņas balss ir tik brīva, dzīva un nesamākslota, ka bez lielām pūlēm aizved klausītājus pastaigā pa lietū samirkušu pilsētu vēl tajos laikos, kad cilvēki bezdarbam un izmisumam spītēja ar izpriecām un nerimstošu dzīvesprieku, pēdējos grašus izdodami par glāzi dzirkstoša šampanieša.
Jaunā dziedātāja Kristīne Prauliņa gada nogalē piedzīvoja debijas albumu Melns ar baltu. Visas 12 džeza stilā ieturētās dziesmas komponējis Raimonds Pauls. Labs sākums 23 gadus vecai dziedātājai. Nu visi viņu dēvē par daudzsološo džeza dziedātāju. Taču, kad satiekamies kafejnīcā Cidonija, atkal redzu vienkāršu meiteni tumšā trikotāžas kleitā. Viņā nav nekā no dīvas: ne uzslavu uzbužinātas pašapziņas, ne mākslotas labvēlības vai uzspēlētas sirsnības. Viņa ir īsta, un pagaidām Kristīnes karstākā vēlēšanās ir dziedāt īsti – tā, lai balss stāstītu gan par vientulību, rūgtumu un smeldzi, gan par ilgām, cerībām un ticību.
Ārpus rāmjiem
Kristīne nestudē un nestrādā algotu darbu. Viņas vienīgais darbs ir piedalīties mēģinājumos un uzstāties koncertos. Kristīnei, gluži kā džeza dziedātājiem pirms simt gadiem, nav regulāru ienākumu, un viņa nezina, ko darīs pēc trim dienām. Un viņa to izbauda. Viņai patīk tāda dzīve, kurai iedvesmojas, klausoties amerikāņu soul mūziku un pirmatnīgu kantri, blūzu un fanky džezu, uzlādējas ar trakulīgo Džeimsu Braunu un gremdējas Ninas Saimones skumjās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.