Izrāde Saules bērni lutina ar lieliskiem aktierdarbiem
Maksima Gorkija luga Saules bērni, ko nule Dailes teātrī iestudējis Dž.Dž.Džilindžers, ir neparasts darbs. Izrāde balstās aktieru spēlē, režisora klātbūtne ir tikpat kā nemanāma, nav trokšņa, krāsu un formu ņirboņas, kas ierasta Džilindžera iestudējumos. Ir atturīga Kristiana Brektes scenogrāfija – uz Dailes teātra lielās skatuves izbūvēts koka paaugstinājums: māja, kurā mitinās Gorkija varoņi, arī telpa, kurā viņi no kulisēm iznāk prožektoru gaismā, lai nospēlētu savu dzīvi kā lomu citu cilvēku likteņos. Ir Ilzes Vītoliņas tērpi, kuru krāšņos akcentus šoreiz pamato nevis kostīmu mākslinieces mīlestība pret teatrālismu, bet 20.gs. sākuma dāmu modes silueti. Saules bērni ir pat konservatīva izrāde, kurā centrālā loma ierādīta dramaturga tekstam.
Kā zināms, Maksims Gorkijs ietekmējās no Antona Čehova darbiem. Un, pat ja šādu zināšanu nebūtu… Saules bērni liksies pazīstami katram, kas kaut reizi skatījies Čehova lugas iestudējumu. Ķīmiķa Protasova (Juris Žagars) mājā pulcējas sabiedrība, kas ir ja ne gluži fiziski, tad vismaz gara radinieki – inteliģenti, par citu, labāku dzīvi sapņojoši cilvēki, katrs ar savu sarežģīto iekšējo pasauli. Visi runā par nākotni, neviens neko nedara, jo… reālā pasaule jau nav šādiem sapņojumiem piemērota. Tieši šeit slēpjas viena no būtiskākajām Čehova un Gorkija darbu atšķirībām, paradoksālā kārtā, šķiet, arī iemesls, kāpēc tieši Gorkija lugas pašlaik pasaules teātrī ir tik aktuālas. Kamēr estēts un intelektuālis Čehovs liegi skumst par neizbēgami zudušā trauslo garīgumu, Gorkijs kā ar cirvi noskalda savu neizsmalcināto, bet veselīgi cinisko laikmeta vērtējumu – nekāda dvēseliskuma te nav, vārdi ir tikai vārdi, bet pie tā, ka sabrūk dzīve, vainojami tikai varoņi paši.
Šo tukšuma un bezjēdzības līniju Džilindžers izrādē izcentrējis smalki – bez didaktikas vai nosodījuma. Izrāde aizrauj ar silti glāsmainu iejūtību pret «saules bērniem», tas ir, cilvēci, kas Gorkija variantā, protams, ir ironisks tēls. Jo – ko tad dramaturgs rāda? Viņa varoņi lugā ir smalki kariķētu fizisku un garīgu invalīdu katalogs, egoisti, kas neprot un nevēlas redzēt citus. Vienīgā, kas, vismaz tā šķiet, redz dzīvi ārpus sevis, ir Protasova māsa Ļiza, bet arī tad… Apjausma par Krievijas tautas briesmīgo dzīvi, salīdzinot ar pārtikušo inteliģenci, noved viņu pie nervu sabrukuma, histēriski gaidot neizbēgamo nākotni.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.