Svešo vietu mierinājums • IR.lv

Svešo vietu mierinājums

4
Pauls Bankovskis

Ar britiski ekscentrisku nevērību aprakstīti četrdesmitgadnieka ceļojumi

Viesmīlis ierādīja viņiem saulessarga apēnotu galdiņu pašā krastā; ideālas dekorācijas gluži satriecoši viduvējam ēdienam, Džefs Daiers raksta grāmatas pirmajā, Venēcijai veltītajā nodaļā. «Salātus veidoja kāds nieks bezcerīgu salātlapu, košas tomātu pusītes un rīvēti burkāni. Penne ar tomātu mērci bija tāda, kādu kurš katrs var uztaisīt desmit minūtēs.» Vairāk vai mazāk prozaiski trūkumi nav vienīgais apgrūtinājums, ar kuru jāsaskaras ikvienam, kas vēlas nodibināt attiecības ar Venēciju. Tai veltītās literatūras bagāža ir milzīga, un mēģinājums savu stāstu vai romānu «ierakstīt» Venēcijā draud izskatīties pēc bezkaunīgiem centieniem nostāties līdzās Šekspīram, Tomasam Mannam, Josifam Brodskim, Ianam Makjuanam un citiem. Džefam Daieram (Geoff Dyer) tas lielu tiesu izdevies tāpēc, ka par grāmatas pirmās puses notikumu ierāmējumu viņš izraudzījies nevis Venēciju vispār, bet mākslas biennāli. 

Apzināti neesmu lietojis vārdu «romāns», lai gan Daiera darbs tā tiek dēvēts. Tas būtu jāuzskata par divu, savā starpā nepiespiesti saistītu, tomēr atšķirīgu un, kā tas Daiera rakstītajam ierasts, pus- vai pseidodokumentālu stāstu krājumu. 

Abu tekstu centrālais tēls – Venēcijas stāstā par viņu tiek runāts trešajā personā, Varanasi viņš runā pats – ir 40 gadu vecuma slieksnim pārkāpis angļu žurnālists, kuram sen riebjas rakstīšana jeb, kā viņš to dēvē, «rakstiņu dragāšana» (tas pats, ar ko svētku dienās nodarbojas arī šo rindu autors). Varoni ir kārdinājums sajaukt ar pašu rakstnieku (it īpaši latviešu tulkojumā, kur autora vārds «Geoff» un varonis «Jef» pārtop par «Džefu»), tomēr ar šiem maldiem jābūt piesardzīgiem. «Simtiem gadu Venēcija ik rītu pamodās un sāka izlikties par īstu pilsētu,» prāto Džefa radītais Džefs, «lai gan visi zināja, ka tā pastāv tikai tūristiem.» Džefa stāsts ir ceļojums ne tikai šajā pilsētā, bet arī par to radītajos priekšstatos un kultūras uzslāņojumos. Stāsta sākumā kā moto likta Josifa Brodska atsauce par Nāvi Venēcijā: «Diemžēl filma izrādījās diezgan štruntīga, un arī par pašu noveli es nebiju sajūsmā.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu