Atvadoties no gada, kurā dzīvojām Ukrainas kara ēnā, dzejniece un grāmatu redaktore Inese Zandere meklē gudrību nenolaisties līdz vardarbībai. Viņai tuva Skalbes mentalitāte – skumja, bet tīra un skaidra
Pagājušais gads Inesei Zanderei bija krāšņs: tas bija bērnu grāmatu izdevniecības Liels un mazs desmitās jubilejas gads, klajā nāca viņas dzejoļu krājums Putna miegā un Jura Petraškeviča ilustrētā pasaka Trīs draugi vienas upes krastā. Pirmizrādi piedzīvoja iestudējumi, kuru libreta autore ir Zandere: Jēkaba Nīmaņa kameropera Līsistrates atgriešanās un Kartupeļu operas koncertuzvedums, parādījās Renāra Kaupera albums Sasauc smieklus izklīdušus un Jāņa Lūsēna muzikālā izrāde Čigānmeitēns Ringla ar Zanderes dzeju, atdzima bērnu dzejas gadagrāmata Garā pupa.
Viņa turpina strādāt tikpat traki. Kamēr Ēriks Ešenvalds jau gatavo orķestra partitūru kopā ar Inesi tapušajai operai Iemūrētie, viņa turpina rakstīt stāstu Puika ar suni par ebreju glābēja Žaņa Lipkes ģimeni.
Kāds tev bija aizgājušais gads?
Viena sajūta – vajag konkrēti rīkoties, no viedokļa izpausmēm līdz pat apņēmībai iestāties zemessardzē, un es neuzskatu, ka tas būtu nepareizi darīts. Nekad nesmīnēšu par tiem, kas dien zemessardzē, pat ja tā ir neliela un vāja. Tai piemīt konkrētība. Tā ir pašaizsardzības un saliedētības forma.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.