Gustavs Pētersīlis pirms trim gadiem bija labi zināms kā daudzsološs BMX braucējs. Trauma atņēma spēju staigāt, taču nespēja izmainīt dzīvesveidu – viņš arī tagad sporto un mācās, ir diži mērķi un dzelžaina apņemšanās
Vējš sāk skaļi svilpt gar ausīm, kamēr Gustavs (18) aizvien ātrāk un zibenīgāk kustina stūres mehānismu, kas griež riteņus. Koki un krūmi abpus Biķernieku trases malām lielajā ātrumā saplūst zaļā joslā. Sasniedzis 23 kilometrus stundā, Gustavs, izbaudot vēja brāzienus sejā, plati smaida. Viņam vienmēr paticis ātrums, kopš bērnības, cik vien viņš sevi atceras. Uz velosipēda viņš jūtas brīvs un neatkarīgs, jo tikai pats nosaka to, cik ātri riteņi griežas un nes viņu uz priekšu.
Kad Gustavs rāmi nobremzē guļriteni un pie viņa ar mašīnu piebrauc draugi un draudzene Anete, viņš tikai klusi izdveš: «Forši!» Kādreiz, 2012.gadā, Gustavs bija iekļauts Latvijas olimpiskajā vienībā, lai gatavotos 2016.gada olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro. Tagad, kopš Gustavs ir iegādājies guļriteni un trenējas, viņš ir atguvis cerību, iespējams, kādreiz piedalīties olimpiskajās spēlēs. Paraolimpiskajās spēlēs.
Dzīvo šim brīdim
Spožus uzvaras kausus Gustavs krāja kopš desmit gadu vecuma, kad BMX sacensībās sāka gūt pirmās uzvaras. Viņa istabā kausi stāv, glīti izkārtoti augstā plauktā virs platekrāna televizora, kurā ieslēgts MTV kanāls, un netālu no BMX riteņa, kas pieskrūvēts pie griestiem. Trīsdesmit, četrdesmit uzvaru? «Nezinu,» diezgan vienaldzīgi atbild Gustavs. «Kādreiz katrās sacensībās nedēļas nogalē dabūju kādu kausu. Tagad domāju saglabāt tikai nozīmīgākos.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.