Garais cepiens

Ziemassvētki nav aiz kalniem! Ja gribat pagatavot kādu no tradicionālajiem angļu gardumiem, jāsāk jau tagad! Četras nedēļas pirms ziemas saulgriežiem, vēlākais adventes pirmajā svētdienā, ir pēdējais laiks sākt taisīt Ziemassvētku pudiņu vai kūku 

Britu žurnālista un romāna Ceturtais lielākais Latvijā autora Mika Koljēra mamma savulaik jau oktobra beigās mēdza ņēmt rokās nazi, lai smalcinātu žāvētas plūmes un citus augļus un gatavotu pudiņa masu. Tad karsējot to maisīja un maisīja, un aicināja arī bērnus stāvēt pie milzīgā katla un kulstīt pudiņu trīs reizes tā, lai visas vēlmes kopā ar tvaikiem izput gaisā un piepildās. Katrs iemeta katlā pa zīmītei ar laba vēlējumiem vai sešpensu monētai, kurai tās atradējam vajadzēja nest veiksmi. Daži angļi uzskatīja, ka, lai Ziemassvētkos mielotos ar labu pudiņu, tam jānostāvas pat seši mēneši. Mika mamma bija pārliecināta – tik ilgi nogaidījies pudiņš kļūst sauss. Taču mēnešus trīs gan vajag, lai nieru tauki sasūktos ar žāvēto augļu, garšvielu un brendija garšu un smaržu. Šāds pudiņš, ko pasniedza, aizdedzinot uz tā izlaistīto brendiju, Mika bērnībā bija galvenais Ziemassvētku pusdienu ēdiens – tik bagātīgs un saldi smags, ka vienā reizē bija grūti notiesāt. Tādēļ pudiņu ēda arī pēc Ziemassvētkiem, sagrieztu šķēlēs un apceptu sviestā.  

Mūsdienās pudiņš daudzās mājās ir pārvērties par Ziemassvētku kūku, kuru arī gatavo mēnesi pirms saulgriežiem. Tomēr pudiņam ir senāka vēsture, tā ir viena no vecākajām zināmajām viduslaiku receptēm. Saskaņā ar leģendu Anglijas karalis Džordžs I, saukts arī par Pudiņu karali, 1714.gadā pieprasīja, lai Ziemassvētku mielastā tiktu pasniegts viņa iemīļotais pudiņš, un kopš tā laika mielošanās ar šo ēdienu bija gluži vai likuma prasība. 

Mūsdienās receptes galvenās sastāvdaļas ir milti, sviests, olas un lērums žāvētu augļu. Taču, ja ir vēlme pieturēties pie angļu tradīcijām, Miks iesaka sviestu aizstāt ar nieru taukiem. Ak, jā, un neskopojieties ar brendiju!