Šalkonis Ozoliņš, fotogrāfs no Rubenes

Kad viņš piedzima – 1938.gadā -, ļoti populāra bija dziesma Šalc zaļais mežs. Tā uz jautājumu par oriģinālo vārdu Šalkonim Ozoliņam atbildējuši vecāki: tēvs, dzelzceļnieks Alberts Ozoliņš, un māte Emma, mājsaimniece Valmierā. Pirmais vārds arī Šalkonim ir Alberts, bet visi vienmēr viņu saukuši tikai neparastajā. «Padomju laikā divus vārdus lietot nevarēja, es pats izvēlējos to atstāt arī pasē.» Tomēr poētiskais salikums «Šalkonis Ozoliņš» daudziem šķitis par jaudīgu. «Reizēm man ir bijis tā kā neērti – nosaucu vārdu, cilvēks skatās, vai es jokoju?» atklāj tā īpašnieks. «Dzintra Puķudruva,» ar sevi iepazīstinājusi kāda studiju biedrene. Šalkonis nosaucis savu vārdu un uzvārdu. Pēc tam brīvākā atmosfērā dāma atzinusies iedomā, ka Šalkonis viņu nes cauri. Viņš savukārt bijis pārliecināts, ka meitene ķircina viņu.

Fotografēt viņš sācis jau 10 gadu vecumā, kad vecāki uzdāvināja fotoaparātu Ļubiteļ. «4.-5.klasē mums bija fotosesijas: kā nāca lielais starpbrīdis, tā visi gāja ārā uz ceriņiem,» atceras. Meitenēm fotogrāfs patika? «Nezinu, es biju kautrīgs puisis. Savā labā neizmantoju. Vēlākos gados esmu fotografējis arī daudz aktu bilžu, bet uzskatu, ka pat kultūras namā tām nav īstā vieta. Muzejā, pieklājīgā izstāžu zālē varbūt.»

Lai gan izstudējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā autotransporta ekspluatāciju, Ozoliņš līdz 1990.gadam dokumentējis kombainierus un slaucējas pirmrindnieces Cēsu avīzē Druva. Tad ar dēlu Māri izlēmis taisīt fotodarbnīcu, kas pilsētas universālveikalā darbojas joprojām. Līdz 2007.gadam no rokas gājusi kāzu bildēšana dzimtsarakstu nodaļā. «Kādi 1200 pāru ir ievadīti dzīvē,» Šalkonis palepojas. «Padomju laikā, kad bildes taisījām ilgāk, aptuveni mēnesi, gan bija situācija, ka pa to laiku jaunais pāris jau bija izšķīries. Taču viņi bija tik solīdi, ka bildes paņēma, izdalīja viesiem.»