Berlīnes mūra krišana rāda: netaisnībā balstītas sistēmas lemtas sabrukumam
Pirms 25 gadiem 1989.gada 9.novembrī krita Berlīnes mūris. Tas bija notikums, kas fundamentāli izmainīja ne tikai Eiropas vēsturi un ģeopolitiku, bet arī divu konkrētu, tobrīd plašākai pasaulei nezināmu cilvēku likteņus. Tagad viņi ir Eiropas spēcīgākie, nozīmīgākie politiķi, bet pār viņiem vēl aizvien gulstas sen nojauktā mūra ēna.
Vladimirs Putins ieradās Vācijas Demokrātiskajā republikā 1985.gadā, lai dienētu VDK pārstāvniecībā Drēzdenē – tas bija viens no vismazāk svarīgajiem posteņiem čekas plašajā ārzemju tīklā. Austrumvācijas komunisti bija starp visuzticamākajiem Kremļa atbalstītājiem, viņu slepenā dienesta Stasi ziņotāju armija vēl plašāka un uzcītīgāka nekā stukaču bataljoni PSRS. Krievu čekistam, pat tādam, kas labi prata vāciski, tur nebija daudz nozīmīgu darbu, un nekas neliecina, ka nākamajos gados Putins tur būtu ko sevišķu izdarījis.
No karjeras strupceļa viņu izvilka notikumu pavērsiens, kas viņam tobrīd un vēl aizvien izraisa sāpes. Ungārijas lēmums 1989.gada augusta beigās atļaut austrumvāciešiem brīvi šķērsot robežu uz Austriju pavēra spraugu dzelzs aizkarā, pa kuru nākamajos mēnešos centās izspiesties pastāvīgi augošs cilvēku skaits. Oktobra sākumā Drēzdenes dzelzceļa stacijā izcēlās grautiņš, kad caur pilsētu izbrauca vilciens uz Rietumiem, kurā vēlējās, bet nevarēja tikt vairāk nekā 20 000 tur sapulcējušos cilvēku. Pēc mēneša, vairs nespēdami izturēt aizvien augošo spiedienu, Austrumvācijas līderi pieļāva robežšķērsošanas punktu atvēršanu sienā, kas simbolizēja auksto karu un Eiropas sadalīšanu. Tas bija padomju impērijas gala sākums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.