Modris ir izcila filma par trauslo pieaugšanas mākslu
Reti gadās piedzīvot brīžus, kad, iznākot no kinozāles, piemeklē maigs stupora stāvoklis un filma spītīgi «turpinās» domās. Ar šādām emocijām, kamolu kaklā un ilgu redzētā pārcilāšanu prātā man beidzās Jura Kursieša debijas spēlfilmas Modris noskatīšanās. 17 gadu vecā titulvaroņa vārdā nodēvētais kinostāsts par puisi, kura šķietami nenozīmīgā saķeršanās ar likumu draud izpostīt dzīvi, ir «izaudzis» no realitātes. Gadiem nespēdams sarast ar domu, ka nav pietiekami palīdzējis neceļos nonākušam pusaudzim, Kursietim to ir pastāstījis draugs advokāts. Režisora rokās stāsts ir pārtapis jaudīgā filmā, kas (labākajās franču Jaunā viļņa tradīcijās) reizē ir gan individuāla drāma, gan savstarpējās attiecībās paviršas sabiedrības portrets.
Talants bez pieredzes
Kursietis filmā ir saglabājis maksimālu realitātes sajūtu – drūmajā blokmāju rajonā norisošā lente (mēneša laikā!) tika uzņemta pērn ziemā, izceļot apātisko pelēcību. Taču vēl būtiskāk – galvenās lomas (izņemot Modra māti) režisors ir atvēlējis spēlēt jauniešiem, neprofesionāliem aktieriem. Dzīves grūtību nogurdināto māti atveido Rēzija Kalniņa – viņa filmā redzama no ierastā dīvas veidola krasi atšķirīgā ampluā. Savukārt titullomu spēlējošais Kristers Pikša, kas izraudzīts no vairāk nekā 1000 pretendentu, ir trāpīga izvēle.
Puisis ar lomu sader kā cimds ar roku. Viņa Modris klusējot dreifē cauri strupiem, taču sāpīgiem strīdiem ar māti, formāli neiejūtīgām sarunām ar varas pārstāvjiem – katru reizi arvien tuvāk liktenim, ar kuru draud māte. «Sēdēsi cietumā, tāpat kā tēvs,» viņa skalda un, vēlēdamās spēļu automātos aizmirsties gribošajam pusaudzim sagādāt skarbu mācību, nodod dēlu policijai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.