Jaunsubrēnu ģimene divarpus gadus nodzīvoja Skotijā, līdz izlēma atgriezties. «Vairs nevarējām izturēt, kā gribējās mājās,» saka Armands. Jaunsubrēnu ģimene nav vienīgā, kas tā izlēmusi. Sākam rakstu sēriju par cilvēkiem, kuri pēc dzīves ārzemēs atgriežas dzimtenē
Te ir mūsu pirtiņa un tur, lūk, dīķis, kur mēs vasarā katru dienu peldējāmies, vezdams cauri zeltainas saules gaismas pilnam ābeļu dārzam, kur zem kājām čab pirmo salnu nokrāsotās lapas, ar saimnieka apziņu stāsta sešgadīgais Kārlis. Aiz viņa gumijas zābakos diebj līdzi divgadīgā māsa Zane, un viņu ātrumiem mēģina piemēroties arī mamma Līga un tētis Armands. Lai piedzīvotu šādas brīvdienas, kurās visa ģimene ir kopā dzimtas mājās Sūbri, Jaunsubrēni pirms diviem gadiem pameta labklājīgo Skotiju un atgriezās mājās. «Viss bija tā apnicis, ka vairs izturēt nevarēju. Gribēju šeit, strādāt savās mājās,» saka Armands, sēdēdams namā, kuru viņš palēnām atjauno.
«Daudzi aizbrauca. Arī es»
Armands atceras datumu, kad, salicis somā pašu vajadzīgāko, kopā ar kaimiņu Gati Vērzu ar Ryanair lidmašīnu aizlidoja uz Glāzgovu – 2009.gada 26.septembrī. Tas bija viņa pirmais lidojums, uz kuru puišus raudādama pavadīja Līga ar pusotrus gadus veco Kārlēnu un Gata vecāki. Arī pašam Armandam saskrēja asaras acīs. Taču, viņaprāt, toreiz citas izejas nebija.
Pieradis daudz strādāt un audzināts uzņemties atbildību par ģimeni, Armands nespēja samierināties ar bezdarbību un knapināšanos. Pirms krīzes viņš apvienoja darbu zemessardzē un vecākā brāļa Andra galdniecības uzņēmumā. Taču 2008.gadā zemessardzē notika štatu samazināšana un Armands palika bez ienākumiem. Brāļa firmā, kur pirms tam galdnieki spēja vien gatavot kāpnes un palodzes, durvis, virtuves iekārtas un skapjus, aizvien retāk pieteicās klienti, un, ja arī lūdza ko uztaisīt, tad mazu un necilu. Līga sāka strādāt lielveikalā Maxima par pārdevēju. «Bet, tiklīdz tiku pie algas un pārskaitīju naudu maksājumiem, pārtikai palika ļoti maz. Bija reizes, kad jau nākamajā dienā secinājām – kontā vairs nekā nav,» Līga to atceras bez rūgtuma. Viņa saka – pierada no rītiem ēst auzu pārslu putru, likt lietā putraimus. Ik pa laikam lūguši Līgas vai Armanda mammu, viņa omīti aizdot naudu, lai varētu nopirkt ēdamo. «Kādu pusgadu tā knapinājāmies,» atceras Līga.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.