Dzejniece Ieva Rupenheite ar ģimeni Rīgas burziņus samainīja pret vientulību Sārnatē, kur tagad viņai ir savi zvejas rīki un intuitīva spēja noteikt vēja ātrumu
Kā dzintars – viņa salīdzina. Saule, visu dienu slēpusies rudens mākoņos, pašā rieta brīdī pēkšņi met spožu staru kūli jūrā zemu pie horizonta. Iznirst no tumšā ziluma tiešām kā ūdenszālēs sapinusies spīdīga priežu asara. «Varbūt ejam uz graviņu?» Ieva Kurzemes stāvkrasta virsotnē ved uz ieplaku, kur ir rupji sanaglots galds un pāris solu. Pati siltāk ietinas melnajā, garajā, vaskotajā «multifunkcionālā komisāra mētelītī». «[Māksliniece] Sarmīte Māliņa, kad ieraudzīja, teica: «Ieva, ar šito taču uz pilsētu var braukt!» Atbildēju: «Es jau gribēju, bet Jānis nesaprata,»» piemin vīru, keramiķi Jāni Kupču.
Citādi Jānim un Ievai, šķiet, piemīt vienprātība par šīs mazās pasaules kārtību. Viņš brīdi pirms saulrieta jūrā netālu no krasta ir iemetis tīklus, no rīta izvilks. Ieva mājās, virtuvē iztīrīs zivis – reņģes, asarus, sīgas, vimbas un stintes, kas smaržo pēc svaigiem gurķīšiem. Paturēs apsālītas, tad mazākās ar trenētu roku savērs uz iesmiem, lielākās atvērtas uzliks uz restēm, šur un tur iečibinās pa ķiploka gabalam. «Citrons, ķiploks, dille, timiāns, sāls, pipari. Vairāk nekas,» Ieva nobeidz ne tik pieticīgo tirādi. «Nevajag mazgāt zivis. Notīra, un viss, pēc tam rokas var nomazgāt. Ja noskalo, kad iekšas jau attaisītas, tad sanāk tāda pati garša kā no saldētavas paņemtām zivīm. Ūdens sabojā zivi.»
Ar šķērēm veikli nogriezt spuras un iztīrīt vēderus Ievai iemācījusi kaimiņiene no Sārnates Mazjēčiem Mirdza Magonīte. Zvejošanu Jānim ierādījis viņas vīrs Ādolfs, vecs jūrasvilks. Ivans, vēl viens kaimiņš, izbijis kuģa mehāniķis, piespēlējis kūpinātavu, metāla kasti ar durtiņām, kas atgādina seifu. «Nav skaidrs, kāpēc viņš atdeva labu kūpinātavu un pats kūpina telefona būdiņā… Bijušajā, protams,» Ieva runā vēsā mierā. «Viņam ir aukstā kūpinātava, kur garāks ceļš dūmiem, ilgāks process, mums ir karstā. Bet mēs arī ar karsto, zin’, reizēm netiekam galā,» piemin darbdienu ritmu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.