Rakstnieks un tulkotājs Roalds Dobrovenskis par netīro nacionālo kārti, kas ģeopolitiski sarežģītajā laikā izdara lāča pakalpojumu Latvijas tautai
Melānijas Vanagas Sibīrijas atmiņu grāmata Veļupes krastā ir jaunākais latviešu literatūras darbs, ko Roalds Dobrovenskis iztulkojis krieviski, dodot iespēju par latviešu likteņgaitām uzzināt arī vēsturē ieinteresētiem krievu lasītājiem. Viņa lielais devums latviešu kultūrai ir Raiņa lugas Jāzeps un viņa brāļi, Indulis un Ārija tulkojumi, kā arī Aleksandra Čaka, Ojāra Vācieša, Māra Čaklā, Imanta Ziedoņa, Klāva Elsberga un citu latviešu dzejas izcilnieku darbi krievu valodā. Tāpat Māras Zālītes un Ingas Ābeles jaunākās lugas. 1999.gadā rakstnieks radīja unikālu pētījumu, reizē spilgtu filozofiski literāru darbu Rainis un viņa brāļi – romānā citstarp analizēta Latvijas un Krievijas politiskā situācija 19.-20.gadsimta mijā. Atmodas laikā viņš bijis viens no aktīvākajiem Latvijas neatkarības cīnītājiem.
Uz Latviju Roalds Dobrovenskis pārcēlās pirms 40 gadiem, kad literārajos kursos Maskavā, jau būdams pusmūžā, sastapa savas dzīves mīlestību dzejnieci Veltu Kaltiņu. Ko viņš sarakstījis uz šāgada Dzejas dienām, un kā vērtē Latvijā, pasaulē notiekošo?
Vai jūsu rudens pastaigas pa Rīgu, ja tādas ir, ietver arī Esplanādi, kur «sēž» Rainis? Šķiet, jūs par viņu zināt vairāk nekā daudzi latvieši.
Dzīvoju Ikšķilē. Rīgā parādos samērā reti un noteikti neeju uz randiņu ar granīta Raini. Pret pieminekļiem man ir samērā vēsa attieksme. Patīk ielu skulptūras – oriģinālas, reizēm pat nerātnas, tādas ir daudzās Eiropas pilsētās. Taču Rainis man nekādā gadījumā nav piemineklis. Vairāk nekā desmit gadu esmu dzīvojis, cenšoties pietuvoties viņam kā dzīvam cilvēkam, visam tam kosmosam, kas rodams tāda mēroga personībā. Turklāt, cenzdamies saprast Raini, esmu centies arī atminēt tautu un valsti, kurā nokļuvu pusmūžā. Varētu teikt, ka esmu pabijis «Raiņa iekšienē», viņa ādā, kad tulkoju krieviski Jāzepu un viņa brāļus, Induli un Āriju. Tulkojot esi spiests kā aktieris pārvērsties par it kā citu būtni, tajā pašā laikā nezaudējot sevi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.