Vecās Nacionālajā bibliotēkas lasītavās likās: esi atnācis iztraucēt kāda mieru, bet jaunā ēka sauc: nāc iekšā! Vēsturnieks Gustavs Strenga, ar kura kūrēto izstādi 1514. Grāmata. 2014 bibliotēka sāk darbu, šo sajūtu uzskata par lielisku potenciālu
Manis un tevis nav bez grāmatām. Mūsu pasaule ir šaura un maza bez grāmatām. Mēs esam nabagi bez grāmatām. Mums nav atmiņu bez grāmatām. Mūsu valoda ir nepilnīga bez grāmatām. Mums nav sakņu bez grāmatām. Mēs esam pret citiem tādi, kādi mēs esam pret grāmatām. Mēs esam tie, ko mēs lasām. Tā no videomonitora Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) hallē skan aktiera Jura Strengas balss. Pieteikumu seno foliantu izstādei 1514. Grāmata. 2014 uzrakstījis viņa dēls Gustavs Strenga. Atgriezies Latvijā ar Karalienes Mērijas Londonas Universitātē iegūtu doktora grādu vēsturē, Gustavs kļuvis par bibliotēkas pētnieku. Jaunā izstāde ir pirmais viņa vadītais projekts. Ja karstajās vasaras dienās piespiedīsit sevi ienirt tumšajā telpā pie 500 gadu veciem drukas darbiem, atklāsit aizraujošu pasauli, kuru vēl interesantāku dara Strengas apraksti. Iemēģinājis roku laikrakstā Diena tā ziedu laikos, viņš zina, kā sarežģītu saturu izskaidrot cilvēkiem vienkāršā, bet ne primitīvā valodā. Gustavs izstādei atlasījis 80 grāmatas no 18 Eiropas bibliotēkām, lielākā daļa no tām iespiesta tieši 1514.gadā. Šis gadskaitlis gan neesot saistīts ar kādu grāmatniecības jubileju, tas domāts tikai kā atskaites punkts. Caur grāmatām paskatīties uz Eiropas sabiedrību pirms 500 gadiem ienācis prātā bibliotēkas direktoram Andrim Vilkam, Gustavs kopā ar vēsturnieku Andri Levānu realizējis ideju. «Grāmatas izskats īstenībā ap 1514.gadu ir noformējies. 16.gadsimta sākumā rodas titullapa, arī satura rādītājs sāk lēnām attīstīties,» viņš ieved izstādē. «Pirms 500 gadiem, var teikt, ir līdzīga situācija kā šodien – ir vecais grāmatu formāts, manuskripts, un jaunais – iespiestā grāmata, kas šodien ir kļuvusi par veco formātu, jo jaunais formāts ir digitālais.»
Doktorantūrā studēji ar domu strādāt bibliotēkā? Daudziem būs atklājums, ka jaunajai bibliotēkai piesaistīts vēsturnieks ar tik labu Eiropas izglītību.
Nē, sākot akadēmisko ceļu Latvijas Universitātē, un vēlāk aizbraucot studēt uz Budapeštu, Londonu un Freiburgu, vēlējos kļūt par akadēmisku vēsturnieku. Strādāt universitātē, mācīt studentus, rakstīt rakstus. Kādā brīdī apjautu, ka Latvijā tas visticamāk nebūs iespējams. LU Vēstures un filozofijas fakultātē studentu skaita krituma dēļ visu laiku tiek samazināts pasniedzēju skaits. Bet es gribēju atgriezties Latvijā.
Jebkura liela bibliotēka, kurai ir ir augstas ambīcijas, nodarbojas ar pētniecību. Ne tikai veido krājumus un izsniedz tos cilvēkiem, bet arī apzinās to vērtību. Protams, bibliotēka nav institūcija, kurā parasti mēdz strādāt akadēmiski vēsturnieki, man šī bija vienkārši fantastiska iespēja!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.