Jaunas partijas ir, taču to piedāvājums ir sens kā okupāciju vēsture
Vaira Vīķe-Freiberga pagājušonedēļ pauda nožēlu, ka Latvijā arvien nav pārvarēta jaunu partiju dibināšanas «slimība» pirms vēlēšanām, taču diezin vai šogad topošajām esot cerības iekļūt Saeimā. Bijušo politiķu atgriešanās politikā neesot nekas neparasts, tomēr tad tiem jābūt reālam un nopietnam piedāvājumam sabiedrībai, bet pašreiz atgriezties gribētājiem tāda neesot, teica prezidente.
«Turp atnākt, šurp aiziet» – šo Imanta Ziedoņa dzejoļa rindu banalizējot, var aprakstīt dažu labu pirmsvēlēšanu norisi, ne tikai Aināra Šlesera iedomu piedāvāt sabiedrībai bijušo premjerministru antikvariātu vai, ja vēlaties, politisko līķu kambari.
Iemesli, kāpēc vieni aiziet, citi mēģina atgriezties politikā, ir dažādi. Vienkāršu skaidrojumu, ko var attiecināt uz politikā vispār notiekošo, ne tikai uz pašreizējo staigāšanu valdībā un ap nākamo Saeimu, pirmdien neviļus sniedza premjerministre Laimdota Straujuma: «Pēdējā laikā es dzirdu politiskus spiedienus no visiem – ka uz visiem tiek izdarīts politisks spiediens.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.