Otrā galvaspilsēta

Ciemošanās Ūmeo un saruna ar Umea2014 māksliniecisko direktoru Frēdriku Lindegrēnu atklāj, kāpēc šī mazā pilsēta kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu

Šogad Eiropai ir divas kultūras galvaspilsētas. Kā visi zinām, viena no tām ir Rīga. Daudzi būs arī dzirdējuši, ka otra ir Ziemeļzviedrijas pilsēta Ūmeo.

Pirms dažām nedēļām nācās doties uz šo mazo studentu pilsētiņu, kas atrodas tālāk no Stokholmas nekā Rīga, lai piedalītos paneļdiskusijā par drošības situāciju Baltijas reģionā. Tā šķita laba iespēja apskatīties, kā pilsēta tālu no Eiropas tradicionālajiem kultūras centriem un ar tikai nedaudz vairāk par 100 000 iedzīvotāju izpilda visas Eiropas kultūras galvaspilsētas lomu. Intrigu pastiprināja fakts, ka gada sākumā ietekmīgais ASV laikraksts The New York Times iekļāva Ūmeo starp 50 vietām, kuras būtu jāapmeklē 2014.gadā, bet Rīgu atstāja ārpus saraksta.

Sākšu ar lokālpatriotismu – mana apmeklējuma laikā Rīga nepārprotami figurēja Ūmeo kultūrvidē. Vairākās vietās pilsētiņas centrā bija redzami plakāti, kas reklamēja latviešu fotogrāfes Intas Rukas izstādi novada muzejā, kur bija apskatāma arī Ogres un Ūmeo fotoklubu bilžu kopizstāde. Modernās mākslas muzejā viena galerija bija veltīta Bolderājas iedzīvotāju un Āgenskalna jauniešu fotogrāfisko pašportretu projektam. 24.maijā notika pilsētas svētki Kultūras nakts. Tajā starp simtiem dažādu notikumu, kas noklāja visu spektru no klasiskās mūzikas koncertiem līdz austrumu cīņas demonstrējumiem, bija iekļauti arī divi pasākumi no Rīgas – vīru kopas Vilki vadītāja Edgara Lipora dejas izrāde Karavīrs un sadziedāšanās starp Ūmeo un Natālijas Draudziņas vidusskolu absolventu koriem, kuri pirms gadiem divdesmit pieciem bija kā skolēni tikušies koru draudzības programmā. Bija arī nejaušas tikšanās ar tēvzemes sūtņiem – pārskatot piedāvājumu gourmet ēdienu veikalā pilsētiņas centrā, pamanīju Emihla Gustava šokolādes tāfelītes, kuras, kā stāstīja veikala īpašnieks, viņš jau sekmīgi tirgo vismaz trīs gadus.