70.gadu modes izstāde – par hipijiem, lūreksa kleitām un bohēmu
Ieejot Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstāžu telpā, pārņem wow! sajūta. Tik krāsaini? Es neatceros, ka mammas garderobē būtu bijuši tik spilgti un drosmīgi tērpi. Varbūt tikai vecajos Mikrofona ierakstos Margarita Vilcāne spīd un laistās savās parādes kleitās, un Eolikas dalībnieki iezīmē diskoēras sākumu Latvijā, izskatīdamies gluži kā leģendārais zviedru kvartets ABBA.
Nezinu, kurā virzienā doties – pa labi Amerikas indiāņu folk grupa, bet pa kreisi – puķu bērni. Pirmais, ko ievēroju, ir košie aksesuāri, espadrilles uz platformas, apjomīgas rotaslietas un lakati ar psihedēliskiem rakstiem. Milzīgas saulesbrilles. Pirmās 10 minūtes paiet vienā elpas vilcienā. Kad beidzot paceļu acis augstāk par degungalu, manā priekšā stāv divas dāmas šortu kombinezonos ar amerikāņu TV zvaigznes un pirmās Čārlija eņģeļu meitenes Faras Fosetas frizūru – to, kad mati ir kupli vijīgi, it kā nevīžīgi vējā izpūsti, bet izskatās, kā saka, sexy as hell. Un tad es it kā no malas paskatos uz sevi un pasmaidu. Man mugurā ir tieši tāds pats kostīms 70.gadu stilā ar apjomīgām rotaslietām un rokā pīts grozs kā Džeinai Birkinai no tās pašas ēras, bet pēc stundas es došos uz frizētavu, un man ieveidos matus gluži kā amerikāņu jaunietēm no plakāta. Tāda ir mode, iet pa apli un atgādina par sevi atkal un atkal.
Tā es tur nesteidzīgi stāvu, līdz apmeklētāji sāk rosīties – sākusies filma, bet ekrāna balss šķiet pazīstama. Paveros ap stūri un ieraugu kadrus no padomju Latvijas kinožurnāliem, kuros atspoguļojas tālaika modes tendences. Mani fascinē ikviena desmitgades detaļa – mazo skolēnu tumši zilās formas, Saktas pārdevēju rūpīgā attieksme pret galantērijas precēm (vakarā paņemšu kartona kasti un izmēģināšu noskatīto veļas iepakošanas paņēmienu). Skan tādi vārdi kā «Rīgas modes», «šūšanas cehs», «garas rindas», «tērpu mākslinieki», «modes nami» – viss, kas liecina par varenību vietējā mērogā. Kur tas viss ir šodien? Pietrūkst tā lepnuma par savējiem, pietrūkst ražošanas, pietrūkst mēroga. Filma beidzas, un es dodos prom. Nekur tālu, turpat divus soļus no manis stāv panku grupa no Londonas. Manekeni ietērpti agresīvos tērpos, kirzas zābakos, supermini, sietiņzeķbiksēs – saplēstās, protams. Pirmo reizi, kopš modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs ved uz Rīgu savas kolekcijas, redzami arī vīriešu apģērbi, un tas priecē, jo stiprais dzimums nekad nav izrādījis mazāku interesi par modi kā dāmas. Vēl vairāk – vīriešu mode fascinē ar savu uzticību pamatvērtībām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.