Jaunais sākums • IR.lv

Jaunais sākums

3

Kaut zudusi ticība politiķiem, ukraiņi tomēr gatavi sāpīgām reformām, jo to neveiksmes cena var būt valsts zaudēšana

Tiekoties ar politisko partiju pārstāvjiem un Maidana aktīvistiem Kijevā, atmiņā nāk paša piedzīvotais Rīgas 1990.gada barikāžu laikā. Maidanā visur klātesoša ir kritušo Ukrainas varoņu godināšana, un nevar nepamanīt vīrus un sievas, kuri teltīs joprojām sēž «līdz uzvarai». Kad jautāju Maidana brīvprātīgajiem, ko viņi saprot ar šo uzvaru, saņemu atbildi: tā pienāks, kad tiks iedibināta tautvaldība un nomainīta koruptīvā sistēma. Lai arī šāds uzdevums ir cēls, top skaidrs, ka, vienkārši stāvot uz barikādēm, tautvaldību neizveidosi. Tāpēc ir tik svarīgs jautājums par vēlēšanām. Taču te nu paveras milzīga aiza starp ukraiņiem un viņus pārstāvošajiem politiskajiem spēkiem, jo 23 neatkarības gados Ukrainas pilsoņi ir zaudējuši ticību visu nokrāsu politiķiem. Kā šķirai. Daudzas cerības ir nodotas, un dažkārt izskan nolemtības sajūta.

Atšķirībā no Kijevas ar gandarījumu novērtēju racionālāku skatu uz dzīvi Odesā. Odesieši dzīvo galvenokārt krievu valodas vidē, un ebreju humora dzirksts šajā pilsētā ir nemirstīga. Tomēr uz jautājumu, kurā skolā jūs sūtāt savus bērnus, atbilde skan: ukraiņu, jo šīs skolas ir labākas! Jautājums, protams, nav tikai par valodu. Ne vienreiz vien dzirdu: «Paskaties, ko smadzenes skalojošā Maskavas televīzija un zaglīgie ukraiņu oligarhi ir izdarījuši – līdz kādam stāvoklim kādreiz bagāto Ukrainu un tās cilvēkus noveduši!» Proti, uz jautājumu par Ukrainas nākotni un izvēli starp Krievijas Muitas savienību un Eiropas Savienību, neskaitāmi cilvēki man atbild vienā balsī: vispirms pašā Ukrainā ir nepieciešamas tiesu varas reformas, patiesa varas decentralizācija, ilgtspējīgas valsts tautsaimniecības izveidošana, mērķtiecīgi virzoties uz ES un nedodot ieganstu Krievijas provokācijām. Lai gan cilvēki saprot, ka reformas nebūs vieglas, daudzi saka: sliktāk par zaglīgo oligarhiju sadarbībā ar Kremli nekas nevar būt, un jaunatnei tomēr jādod cerības dzīvot normālā Eiropas valstī. Dienu pirms vēlēšanām to dzirdu arī Deribasovskas ielas kafejnīcās, kur ļaudis ukraiņu, krievu, angļu, turku un arābu valodās fano par Eiropas Čempionu līgas futbola finālu un saka – rīt dosies vēlēt Ukrainai jaunu sākumu.

Prezidenta un pilsētas mēru vēlēšanas, kas notiek kara apstākļos ar Kremļa finansētiem teroristiem divos Ukrainas apgabalos, ir apliecinājums tam, ka Eiropas brīvības, likuma varas un mazākuma interešu ievērošanas vērtības lēnām, bet pakāpeniski gūst pārsvaru Kremļa «tradicionālo vērtību» piesātinātajā telpā. Petro Porošenko ieguva vairākumu vai visos vēlēšanu apgabalos un simboliski beidza valsts mākslīgo dalījumu starp Rietumiem un Austrumiem. Tagad ukraiņus gaida parlamenta vēlēšanas, neskaitāmas reformas un jostu savilkšana. Ja tauta otrreiz tuvredzīgi ļaus politiķiem darboties nekontrolēti, kā tas notika pēc 2004.gada Oranžās revolūcijas, tad cerības uz Ukrainas valstiskumu var zaudēt uz visiem laikiem. Šo cenu apzinājās teju visi Kijevas un Odesas pilsoņi, ar kuriem runāju šajā vēlēšanu laikā.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu