Latvijas hokeja leģenda Sandis Ozoliņš (41), saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, gatavojas beigt aktīvā sporta karjeru, un šovasar viņu gaida nozīmīgs lēmums par nākotni
Simt deviņdesmit centimetru garajam Sandim Ozoliņam ir mazliet jāpieliecas, lai Rīgas centra restorānā, kur norit intervija, satvertu rokā mazo ledus kafijas tasīti. Pēkšņi uzbrukušajā maija karstumā viņš to pasūtījis. Baltu kreklu, kaklasaites tonim pieskaņotu krūšu lakatiņu, ar eleganto tēlu sportists nevilšus atgādina, ka septiņpadsmit gadu spēlējis Ziemeļamerikas augstākajā hokeja līgā, kur ierašanās uzvalkā uz spēlēm un darbu saistītām sarunām ir pieklājības norma. Izcilais Ozo, kuru hokeja aprindās dēvē par «uzbrūkošo aizsargu», sarunas laikā daudz žestikulē un smejas. Atraisīts un labā noskaņojumā hokejists nevedina uz domām par «leģendu, kuras karjerai tuvojas beigas». Tomēr kuru gan neinteresē, ko Ozoliņš darīs tālāk, kad karjerai laukumā būs pielicis punktu. Jautājumu uzjundījis Baltkrievijā notiekošais pasaules hokeja čempionāts, ko Ozo vēro no «dīvāna» puses.
15.maijā Melngalvju namā Sandis Ozoliņš no Valsts prezidenta saņēma Triju Zvaigžņu ordeni par izciliem sportiskajiem panākumiem un sasniegumiem Latvijas labā. Sandis ir viens no pirmajiem mūsu hokejistiem, kuri 90.gadu sākumā tika aicināti spēlēt ASV. Vienīgais latvietis, kurš ieguvis Stenlija kausu – spēlējot NHL līgas komandā Colorado Avalanche. Ilgus gadus pavadījis Latvijas hokeja izlases sastāvā pasaules čempionātos, divas reizes Latvijas olimpiskajā izlasē. Pēc trenera Teda Nolana domām, tieši Ozoliņa pieredze un komandas garu stiprinošā harizma bija izšķirīga, lai Latvijas hokeja izlase kvalificētos 2014.gada Soču olimpiskajām spēlēm. Pēdējos sešus gadus, kopš ir prom no NHL, pieredzējušais aizsargs spēlē KHL līgā – gan Rīgas Dinamo, gan Mitišķu Atlant, kur pildīja arī komandas kapteiņa pienākumus. 2013.gadā sportists uz vienu gadu noslēdza līgumu ar Rīgas Dinamo. Tālāk? Intervijā viņš dod mājienus uz piedāvājumiem, bet galīgo lēmumu vēl nav pieņēmis.
Vai par Latvijas izlases iesistām ripām pasaules hokeja čempionātā pie TV kliedzat tikpat skaļi kā līdzjutēji?
Šī nav pirmā reize, kad hokeju skatos mājās. Es izlases spēles skatos mierīgi. Man blakus ir sēdējuši cilvēki, kas pārdzīvo, jūt līdzi, katru kļūdu komentē. Es – vairāk profesionāli.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.