Astoņnieks • IR.lv

Astoņnieks

6
Nellija Ločmele


Brīdī, kad rakstu šīs rindas, Latvijas izlase ir nule atvadījusies no tik ticamām, tomēr neīstenotām cerībām turpināt cīņu pasaules hokeja čempionāta labāko astoņniekā. Diemžēl kļūdu izrādījās pārāk daudz.

Noslēdzot šo emocijām bagāto sezonu, esam aicinājuši uz sarunu spožu hokeja leģendu, tikko Triju Zvaigžņu ordeni saņēmušo Sandi Ozoliņu. Līdzjutēji viņu sauc par Ozo, mūsu hokeja izlases jaunie spēlētāji – par fāteru jeb tēti, bet viņš pats šovasar ir paņēmis pauzi un domā, kā turpmāk Latvija pazīs Sandi Ozoliņu.

«Esmu krustcelēs – tur ir daudz virziena rādītāju,» saka sportists, kurš ilgajā karjerā ir sasniedzis Stenlija kausa spožumu, taču nemaz nemulst par to, ka savos četrdesmit viņam profesionālā dzīve jāsāk atkal no jauna. Kādā arēnā tā notiks – varbūt politiskajā, bet varbūt joprojām uz ledus – uz šiem jautājumiem Ozoliņš gardi nosmej kā cilvēks, kas nebaidās arī kļūdīties. Jo zina, ka «ideāla spēle ir utopija».

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu