Nacionālā teātra izrādē Ezeriņš – brīži, kad dzīve piezogas un ietriec mugurā dunci
Tas, ka režisors Elmārs Seņkovs iestudē Jāņa Ezeriņa (1891-1924) noveles, bija pārsteigums. Patīkams – Ezeriņš, lai arī brīnišķīgs rakstnieks, ir maz zināms un pelnījis izcelšanu saulītē. Tomēr šī nav (tikai) izrāde, kas aizlāpa robus skatītāju zināšanās. Ezeriņā Seņkovs Latvijas teātrim neierasti pamatīgi strādā ar stilu kā estētisku un filozofisku kategoriju. Tas ir izrādes spēks un arī vājums, jo iestudējums kļūst par meistarības pārbaudi pie citas aktierdarba tehnikas pieradušajiem Nacionālā teātra aktieriem.
Jāņa Ezeriņa prozu Elmārs Seņkovs slēdzis ar ekspresionisma atslēgu. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Aigars Ozoliņš ietērpis skatuvi un aktierus reālistiski (ja neskaita uz skapja augšas novietoto lauku sētas maketu, kas labi sader ar izrādes, metaforizējot, uz skapjaugšas nobāztajām atmiņām). To papildina Maijas Gundares veidotais stilizētais grims (bālas sejas ar uzsvērtām ēnām it kā slimības vai nāves izkropļotas) un Edgara Mākena oriģinālmūzika, kas uzkrītoši «atsit» Toma Veita vokālu Roberta Vilsona 2001.gadā Kopenhāgenā pirmizrādītajai izrādei Voiceks.
Vispirms tas pārsteidz, jo Ezeriņš nav ekspresionists, lai arī ir ievērojamā modernisma mākslas virziena, pēckara un dzīves eksistenciālo šausmu portretētāja, laikabiedrs – ievērojamākos darbus 1924.gadā mirušais autors publicē mūža pēdējos gados. Tomēr Ezeriņš nav reālists un nav arī anekdošu meistars, par kādu tiek uzskatīts. Viņa darbos cauri dzirkstoši vieglajam stilam vīd dzēlīgi drūms cilvēces vērtējums – muļķi, dīvaiņi, kas iznīcina dzīvi nieku dēļ.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.