Satiksimies kino, kad beigsies karš • IR.lv

Satiksimies kino, kad beigsies karš

4
Kinoteātris Rīga Elizabetes ielā. Foto uzņemts kādā ziemas dienā pēc 1952.gada.
Pauls Bankovskis

Personisks stāsts par kino rādīšanu un skatīšanos 40. un 50.gadu Rīgā

Ja teiktu, ka bez kino, visticamāk, manis nemaz nebūtu, tas droši vien izklausītos pēc negaumīga un melodramatiski pašmērķīga pārspīlējuma. Un tomēr tā ir tiesa. Mans tēvs Mārtiņš ar mammu Brigitu dzimtsarakstu nodaļā sarakstījās 1951.gada septembrī, nākamajā gadā piedzima mans vecākais brālis, pēc tam māsa un otrs brālis. Līdz manai piedzimšanai gan vēl bija jāpagaida gadi divdesmit. Tēvs tolaik strādāja 5.tipogrāfijā (tagad Latvijas karte) par papīra griezēju, taču saskaņā ar ģimenes leģendu ar mammu viņi bija iepazinušies tieši kinoteātrī. 

Kino skatīšanās pēc Otrā pasaules kara bija viena no populārākajām izklaidēm. Par to liecina gan vēl kopš pirmskara laikiem saglabājušos un izmantoto kinoteātru skaits – Rīgā vien bija 20 kinoteātru, kino tika izrādīts arī fabriku un uzņēmumu zālēs -, gan vēsturiskās fotogrāfijās redzamie ļaužu pulki kinoteātru priekšā pirms vai pēc filmu seansiem. Pārdaugavā salīdzinoši īsā Nometņu jeb no 1959.gada Linarda Laicena ielas posmā bija pat divi funkcionālisma stilā celti un allaž skatītāju pilni kinoteātri – Oktobris ar 580 vietām (agrāk Film-Palace) un Sarkanā ausma ar 510 vietām (Renaissance). 

Kā traki pēc viņas

Izrādītas tika gan pirms kara uzņemtas, gan nupat tapušas padomju filmas – muzikālā komēdija Jautrie zēni (1934), vodeviļa Četru sirdis (1941/1945), Teiksma par Sibīrijas zemi (1947) u.c. Kino uzņemšana bija atsākusies arī jaunizceptajās padomju republikās pie Baltijas jūras – skatītājiem tika piedāvāta pirmā igauņu krāsu filma Gaisma Kordijā (1951) ar pazīstamo dziedātāju Georgu Otsu galvenajā lomā un Rīgas Mākslas filmu studijā (vēlākajā Rīgas kinostudijā) tapusī režisora Aleksandra Ivanova filma Dēli (1946), kurā gan visas latviešu lomas atveidoja krievu aktieri. Īpaša vieta kinorepertuārā un skatītāju sirdīs bija tā dēvētajām trofeju filmām – tās bija filmas, kas padomju kinonomā gluži kā kara laupījums bija nonākušas gandrīz vārda tiešā nozīmē no frontes. Interesanti, ka par padomju cilvēkiem piemērotu izklaidi tika atzīta arī ne viena vien varonīgi sakautā ienaidnieka pusē tapusi filma, un tādas pūstošo Rietumu kinozvaigznes kā Zāra Leandere un Marika Reka ar nelielu laika nobīdi kļuva par pielūgsmes objektiem un sievišķības etaloniem arī PSRS. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu