Mēs esam normāli

Kopš Krimas pievienošanas Krievijai gan ekspertu un politiķu, gan vienkāršās «virtuves sarunās» nervozu gaisotni rada jautājums, vai līdzīgs scenārijs iespējams arī Latvijā. Atgādinot valodu referenduma rezultātus un krievu etnisko pārsvaru virknē pašvaldību, bažīgi skatieni krīt Krievijas pierobežas virzienā. Kam lojāli ir Latgales krievi – to devāmies noskaidrot uz Daugavpili

Nevainojami pērnās ražas Antonovkas āboli uz koka sola izkārtoti līdzās viegli sačākstējušām dzērvenēm un plastmasas pudelēm ar bāli duļķainu dzērienu. Bērzu suliņas – laipni mudina pensijas vecuma kundze biezā virsjakā. Labprāt atklāj, ka ir baltkrieviete, Latvijā nonākusi padomju laikos. Iedzīvojusies, daču* pie Daugavpils uztaisījuši – no turienes arī pašas audzētie āboli, viņa stāsta krievu valodā. Uz latviski uzdotiem jautājumiem Daugavpils tirgū neviens neatbild. Ziņkārība un arī pa kādam nosodošam skatienam pavīd, kad neatlaidīgi pie tirgotājiem vēršos valsts valodā. Šķiet, daļa jautājumus tiešām nesaprot, citi veikli izslīd no atbildēšanas.

Dzestrā piektdienas rītā esam ieradušies Daugavpilī – otrajā lielākajā Latvijas pilsētā, kur vairāk nekā puse no teju 100 tūkstošiem iedzīvotāju ir krievi, bet latviešu ir mazāk par piektdaļu. Pirms diviem gadiem Daugavpils un Zilupe bija divas vienīgās pašvaldības, kurās vairākums referendumā atbal-stīja krievu valodu kā otru valsts valodu.

Tirgū sastaptie, pārsvarā vecāka gadagājuma ļaudis, ne latviski, ne arī krieviski nevēlas atbildēt uz jautājumiem par Ukrainu un Krieviju, jo «par politiku» nerunājot. Rodas iespaids, ka padomju laikos uztrenētā tradīcija jutīgos jautājumos lieku nerunāt ir joprojām dzīva Daugavpilī, tāpat kā neformālais pilsētas simbols – vēl Padomju Savienībā ražotie tramvaji. Tomēr tas izrādās mānīgs priekšstats, jo vēlāk pilsētas ielās sastaptie ļaudis atklāj ļoti atšķirīgu viedokļu buķeti, kurā padomiska nostalģija dzīvo līdzās Latvijas patriotismam.