Visi Latvijā brīnās par neparasti agro kļavu un bērzu sulas tecēšanu, bet meistari jau gatavojas raudzēšanai un pat sīrupa tvaicēšanai
Pie Salaspils Nestes Linards Liberts nodod paciņu kādam vīram. Mirkli vēlāk jau zvana cits gribētājs. «Saudzīgais bērzu sulas urbšanas komplekts,» vīrietis saka. «Šis ir adatas dūriens kokam,» rāda plastmasas caurulīti septiņu milimetru diametrā. Salīdzinājumā ar rokām grebtajām koka renēm, kādas joprojām sulas tecināšanai izmanto laukos, šī ir revolūcija. Draugiem.lv izveidotāja Laura Liberta «mazais» brālis, cilvēks ar galdnieka un politologa izglītību, kas pirms četriem gadiem bērza slotu siešanas biznesu nomainīja uz dažādu bērza sulu produktu gatavošanu, ir kļuvis par Latvijas tradicionālās nozares autoritāti.
Urbj kulturālāk
Linarda nomātajā bērzu birzī pie lauku mājām starp Salaspili un Ikšķili sulu laiks, kas sācies pirms nedēļas, uzņem apgriezienus. Aizlido pirmais tauriņš. Zilajās debesīs trallina cīrulis. «Dienā, kad ir silts, tek kā pa krānu. Ja naktī piesalst, tecēšana apstājas, tiklīdz saule iesilda, koki atkal pamostas,» Linards jau esošajiem 70 urbumiem pakāpeniski pievieno jaunus, skaits tikšot izaudzēts līdz 250. Urbšana, salīdzinot ar viņa bērnību, vairs nav rituāls. Ar baterijām darbināms rokas urbis ieskrien koka mizā zibenīgi. Linarda bērzu birzs nav piekrauta ar spaiņiem. Saudzīgajā urbšanas komplektā ietilpst uz caurulītes uzkabināms metāla turētājs, kurā iespiest plastmasas maisa galu, arī koka tapiņa, ar ko sulu laika beigās caurumu aiztaisīt.
Ideju Linards noskatījis internetā. Kanādā tā tecina kļavu sulas. Pasūtījis turētājus skārdniekam, pārtikas plastmasas maisus, kuros ietilpst 15 litru sulas, – maisu ražotājam. Caurulītes gan importē no Kanādas. «Kāpēc nepadalīties ar cilvēkiem! Tas arī sulu urbšanu Latvijā padara kulturālāku.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.