«Reynard Cooper. My Star.* Aizlikuši labu vārdu arī par savu dzimto zemi!» Tā vēl pavisam nesen rakstīja ilgdzīvotājs Kārlis Sebris, kuram 18.februārī paliktu 100 gadu
Celofāna «kabatiņai», kādās glabā dokumentus, gals vaļā, bet biezais papīru žūksnis, kas tur ievietots, tik un tā spēcīgi ož tā, kā acīmredzot smaržoja saimnieka rokas. Pēc dažādām zālēm. Pēc vecuma. Pēc, kā tagad moderni teikt, sociālās izolācijas, kādu rada šo abu lietu kombinācija.
2008.gada sākumā, nepilnu gadu pirms aiziešanas, mazo sainīti nododams žurnālistei Teklai Šaiterei, tolaik 94 gadus vecais Kārlis Sebris sava dzīvokļa otrā stāva kabinetā neesot sēdējis ērtās mājas drēbēs ar slimnieka grimasi sejā. Kājas nav īsti klausījušas, pa durvīm pirmajā stāvā ielaidusi viņa saimniecības vadītāja Ērika Luce, tomēr aktieris turējies braši, pretim iznācis pelēkā uzvalkā, iesmaržojies ar odekolonu, it kā gaidīdams Anglijas karalieni.
Ar parasto zīmuli
«Par Nelli uz mākoņmaliņas!» Sebris pacēlis kristāla glāzi ar konjaku. «Savu lāsīti joprojām ieņemu, tad puķes smaržo stiprāk un straujāk pukst sirds,» viņš sacījis Teklai Šaiterei. Kā vienmēr šādās ciemošanās reizēs, galdā bijušas labas šokolādes konfektes. Izrunājušies, patriekuši jokus. «Visu daru. Tik vien kā meitas vairs nemīlēju, nestāv jau vairs prātā tādas lietas! Apetīte man laba. Kafijas tase no rīta iet pie sirds. Visu mūžu esmu bijis visēdājs, bet visvairāk man garšo īstie latviešu ēdieni. Vai, kā smeķē miežu biezputra un cepts cūkgaļas gabaliņš ar treknumiņu!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.