To, būs tās vai ne Ziemassvētku vakariņās, jūs, visticamāk, neuzzināsit. Lai gan nav šaubu, ka nodara postu veselībai, transtaukskābes pie mums nav aizliegtas, un pārtikas produktu marķējumā tās nav jānorāda
Cilvēkam nevajadzētu būt ķīmiķim, lai viņš spētu nopirkt savai veselībai nekaitīgu pārtiku, 2011.gadā British Medical Journal teica dāņu zinātnieks Stēns Stenders. Tas pats, kurš sacēla skandālu, noskaidrojis, ka, apēdot vienu Laimas ražoto vafeļu Selga iepakojumu, cilvēks uzņem 12 gramus transtaukskābju un jūtas kā pēc bučošanās ar smēķētāju.
Tomēr pagaidām pircējam jābūt vismaz pārtikas tehnologam, lai saprastu visu, kas rakstīts uz ēdamā marķējuma, un spētu izpētīt arī to, ko ražotāji noklusē. Pircējiem nav nekādu norāžu, lai secinātu, izvēlētajā kārumā ir vai nav nejaukās transtaukskābes. Konstatēt to klātbūtni var tikai ar ķīmisko analīžu palīdzību. Lai nevajadzētu taustīties kā aklajiem tumsā, Veselības ministrija (VM) gatavo izmaiņas likumdošanā, lai panāktu, ka transtaukskābju daudzums pārtikas precēs nepārsniedz veselībai nekaitīgo minimumu – 2% no tauku daudzuma produktā. Vai Latvija sekos Dānijas un Austrijas piemēram un kļūs par vienu no pirmajām Eiropas Savienībā, kas ierobežo transtaukskābju daudzumu ēdienā?
Nešaubīgi kaitīgas
Ir trīs ceļi, pa kuriem transtaukskābes nokļūst pārtikā. Pirmais ceļš, ko neviens negatavojas novērst, ir dabiskais – tās veidojas atgremotājdzīvnieku (govju, aitu) gremošanas orgānos un nokļūst šo dzīvnieku taukos, gaļā un pienā, skaidro uztura speciāliste Lolita Neimane. Šīs taukskābes ir dabiskas izcelsmes, vienmēr bijušas cilvēku uztura sastāvdaļa, to lietošana nerada problēmas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.