Baptistu bīskaps Pēteris Sproģis stāsta, kā pēc Zolitūdes traģēdijas kāpt piramīdā, nevis palikt tās pakājē
Pēc Zolitūdes traģēdijas Pēteris Sproģis bija viens no tiem, kas uzrunāja sabiedrību. Svētdien pēc traģēdijas ekumēniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā viņš teica sprediķi. «Ir jāsaprot, kāpēc šāda traģēdija notika, lai nepieļautu kaut kā tāda atkārtošanos vēlreiz,» bīskaps sacīja. Pirms 15 mēnešiem viņš pats ir zaudējis savu četrgadīgo meitiņu, tāpēc pēc traģēdijas sērojošajiem veltīja šādus vārdus: «Mēs varam divējādi veidot savu dzīvi iepretim ciešanām. Mēs varam censties baudīt šo dzīvi, cenšoties sevi pasargāt no ciešanām un uztvert katras ciešanas kā traucēkli savai labajai dzīvei. Un ir otra iespēja: mēs varam kopā ar Dievu apskaut ciešanas. Nevis tās meklēt vai izraisīt, bet, kad ciešanas nāk, apskaut cilvēkus, kuriem sāp, pieņemt ciešanas un sajust, ka ir cerība.» Intervijā bīskaps dalās pārdomās, kā sabiedrībai dzīvot tālāk pēc Zolitūdes traģēdijas.
Jānis Šipkēvics, grupas Instrumenti mūziķis, pēc Zolitūdes traģēdijas teica: «Pēc 21.novembra ir iestājies klusums, ko būs ļoti grūti pārtraukt jebkādām skaņām. Šis klusums mums kaut ko grib pateikt.» Kā jums liekas, ko klusums parasti cilvēkiem grib pateikt, un vai tas ir spēcīgāks par skaņām?
Klusums mums liek klausīties, koncentrēties. Mēs esam spiesti atmest klišejas, pievilties savos izdomātajos risinājumos. Arī vienkāršotā, sev piemērotā pasaules sadalīšanā, kas mums parasti dod ilūziju, ka visu kontrolējam un visu saprotam. Klusums liek apjukt. Iedzen diskomfortā un izmisumā. Būtībā aicinājumi uz klusumu cilvēkam ir ikdienas dzīvē, taču mēs vai nu esam pret tiem notrulinājušies, vai nu intuitīvi jūtam, ka mums nepatiks tas, ko dzirdēsim šajā klusumā. Un mēs atrodam veidus, kā no klusuma aizbēgt. Taču tad, ja no klusuma neaizbēgam, mums ir iespēja sadzirdēt kaut ko ļoti svarīgu.
Tagad, pēc Zolitūdes, ir liels klusums, bet arī liels troksnis. Vērtēšana, atbildības prasīšana, nosodījums, dažādas spēcīgas emocijas – cik daudz šis «troksnis» var sabiedrībai palīdzēt šādā situācijā?
Ko mēs saprotam ar klusumu un ko – ar troksni? Tas, ka mums vajadzīgs klusums, nenozīmē, ka policijai nav jādara savs darbs, žurnālistiem savs, politiķiem savs. Mēs nevaram teikt, tagad ieiesim klusumā un neliksimies ne zinis par notiekošo! Ir jādara tas, kas jādara. Taču svarīgi, pirms mēs sākam ar saviem darbiem taisīt troksni, palikt uz brīdi klusumā. Ja es pirms runāšanas paklusēšu, teiktais būs vērtīgāks. Reizēm varbūt mazāk traucējošs. Reizēm arī tas ir daudz, ka mēs ar savu troksni mazāk traucējam. Bībelē ir kāds notikums, kad pravietis cenšas saklausīt Dievu. Aprakstīts, ka notiek zemestrīce, liels vējš, uguns – liekas, Dievs būs runājis. Bet svētie raksti saka: Dieva balss nebija tur. Tā nebija troksnī, zemes trīcēšanā un ugunī, bet tad nāca lēna balss, un tajā runāja Dievs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.