Ar domu par Minsku

Izrāde Nē Minskai 2014 jautā, vai Latvijas izlasei jāpiedalās hokeja čempionātā Minskā

Režisora Valtera Sīļa izrāde Nē Minskai 2014 Nacionālajā teātrī ir nestandarta gadījums. Ne tāpēc, ka būtu eksperiments, bet gan tāpēc, ka to vienlaikus gribas un negribas ieteikt skatītājam. Steigā kopā likta un pavirša, domāšanas ziņā Minska tomēr ierindojama starp pašlaik interesantākajiem Latvijas teātra pieteikumiem.

Reklāmsauklim līdzīgais nosaukums kopsavelk Nē Minskai 2014 vēstījumu. 2014.gadā Baltkrievijā notiks pasaules hokeja čempionāts, iestudējums ir aicinājums boikotēt prestižo pasākumu. Ja ne boikotēt (iestudējumā tiek pateikts, ka Latvijas Hokeja federācija lēmumu braukt jau pieņēmusi), tad izmantot turnīru kā protesta platformu, pievēršot uzmanību autoritārajai valsts iekārtai Baltkrievijā, cilvēktiesību pārkāpumiem. Izrāde ir Latvijai neierasti dedzīgs darbs, ar konsekventu pilsonisko stāju – neslēpjot savu attieksmi, rosinot skatītāju domāt, ka ir tādi jautājumi, kuros personiska attieksme ir nepieciešamība.

Izpildītāji – režisors Valters Sīlis, aktieri Ivars Kļavinskis un Mārtiņš Brūveris – izrādes sākumā iznāk spēles laukumā: palielā telpā teātra administratīvajā spārnā blakus Jaunajai zālei. Dators, projektors, internetā atrasti materiāli veido iestudējuma vizuālo ietērpu un tekstu. Sīlis sāk ar personisku stāstu par kāda Baltkrievijas opozicionāra meitu, kas kopā ar ģimeni radusi patvērumu Somijā. Runāto ilustrē baltkrievietes veidotais sociālās reklāmas rullītis: karsējmeitenes, čempionātu nosaukumi, līdz parādās uzraksts «Minska» un pavedinošās kustības mūzikas pavadībā pārtop kolektīvā vemšanas sesijā. Tad Sīlis rāda video, kurā pa logu fiksēts viņa paziņas tēva dzīvoklis Minskā – vakars, līdzās mājas arestā esošajam vīrietim nelielajā blokmājas virtuvītē rosās iekšlietu struktūru nozīmēts uzraugs.