Igauņi jau pārtulkojuši Melānijas Fenelas grāmatu par zemas pašcieņas pārvarēšanu. Ko no Oksfordas pētnieces var mācīties latvieši?
Latvijā gandrīz vai par neapstrīdamu patiesību kļuvis uzskats, ka latvieši cieš no hroniski zema pašnovērtējuma. Tāpēc šoruden acs aizķērās pie ziņas, ka Rīgā viesojas Oksfordas Universitātes pētniece Melānija Fenela (Melanie Fennell), lai Latvijas Universitātē nolasītu lekciju par zemu pašcieņu un tās pārvarēšanu. Turklāt Fenela specializējusies kognitīvi biheiviorālajā terapijā – salīdzinoši jaunā psihiatrijas novirzienā, kas piesaista aizvien lielāku uzmanību un jau ir uzrādījis vērā ņemamus panākumus. Fenelas dienas kārtība Rīgā bija pilna ar semināriem un darba grupām, tomēr viņa bija gatava atvēlēt arī laiku, lai Ir lasītāji uzzinātu vairāk par viņas darbu. Visu cieņu!
Kāda ir atšķirība starp zemu pašcieņu un veselīgu paškritiku?
Atšķirība ir tajā, kas tiek kritizēts. Atzīšanās, ka neesi kaut ko izdarījis sevišķi labi, esi kļūdījies vai izturējies pret kādu slikti, ļoti atšķiras no kritikas, kas vērsta pret sevi kā personību, kad nosodi sevi kā sliktu, nevērtīgu vai nepietiekamu cilvēku.
Kāpēc daži cilvēki vērš kritiku pret visu savu būtību, nevis pret konkrētu kļūdu?
Pieņēmums ir tāds, ka tas sakņojas cilvēka pieredzē. Visbiežāk cilvēki sevi zemu novērtē, jo pagātnē citi pret viņiem ir slikti izturējušies. Piemēram, kā bērnus viņus nevis slavēja, uzmundrināja vai palīdzēja konstruktīvi tikt galā ar kļūdām, bet viņi no pieaugušajiem dzirdēja vārdus, kuri vēlāk pārtapa viņu pašu atziņās. «Tu esi slikts.» «Kaut tu nekad nebūtu piedzimis.» Ja to saka vecāki, bērnam neienāk prātā to apšaubīt. Jo vecāki saka patiesību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.